|
16. Nov 2009|10:13 |
man šķiet, to vienacaino hard_to_live spilvengalvu jāpaaugstina laikazīmes statusā. tik apaļa un aktuāla tēla šaizemē vēl nav bijis.
che occhio! savilgusi uz pinkšķi, raugās no pufīgas matērijas, kuru klāj ornamenti - tik tipiski jauno pilsētnieku ražas gadu interjeru gaumei, redzamai caur 'okoshki otģeļnih kvarķir' šokolādes un marcipāna namos tur visādos, torņos un virsotnēs. cik daudz pūļu, dārgu emalju un profesionāli nolīgtas izdomas reiz ticis veltīts, lai visu saskaņotu vienotā ansamblī un pati urbānmāte lai kairi iekomentētu tavā albūmiņā - tu gan esi! tev ir izdevies. tavu skaistumu! tu, tu dejo, tu dejo ar princi, un tev ir kariete ar 6Vāverēm.
tālāk tāpat zināms, kā neesošajā bibliotēkā vienu pēc otra nosit visus divpadsmit, kā aiz balles viesiem lidostā gaisma jau izdzēsta, ielas tukšas, un šiks fifka tu (vēl uz pāris minūtēm) esi tikai te. bet viens, viens pats, pārsalis, izrauts no sava saskanīgā ansambļa uz cietas zemes tumšā pilsētā, pa kuru ass vējš dzenā rōzā tautasaimniecības laikrakstu driskas sajauktas ar eņģeļmatiem. tu karājies ar vienu kāju savā varoņpagātnē, ar otru jau miglainajā nākotnē, bet starp tām - skaudrā tagadne. varētu piecelties no šī sāpīgā špagata un doties miglā meklēt, tak nekur citur tavām aprasojušajām mirgām neuzsmaidīs tik saprotoši, kā vēl kāds cits "bet manam tētim ir kredīts blingblingbankā" labdzīves mākslas praktiķis-virtuozs.
no rīta, svešos ļaudīs ejot, tur tas skats, vai zin, un tik rakstītais spilvens plak-plak mirkšķina dīvāna stūrī, bet tas jau naivais nesaprot. |
|