| vīri, kuri bija vakardiena |
3. Nov 2009|10:56 |
nupat virsmā nonākusī diskusija par elektronisko bibliotēku ir kārtējais piedauzības akmens, sevišķi tiem ļaudīm, kas kā vārgi sprunguliņi mēģina ieķerties laika rata spieķos un atlauzt to atpakaļ deviņdesmitajos. pat septiņdesmitajos, ja jums tīk labāk, jo lielas šķirbas tur nav. tāds pļekt rosolā uz abiem vaigiem no tā vien izdevies.
arī grāmatniecība ir bizness, un, iespējams, ne pēdējais, kam tehniskā progresa un tam sekojošo patēriņa ieradumu maiņu dēļ nāksies mīt skuju taku (vai vismaz zaudēt dominējošo lomu attiecīgajā tirgū). jābūt gauži naivam, lai cerētu ar grāmatniecību iekrampēties tajā laikmetā un tajos tirgus uzstādījumos, kad, piem., ļaužu vairums mūziku vēl iegādājās veikalos (gramafōna plašu vai cd formātā, nav svarīgi). tādēļ saskarsmē ar gaitu uzņēmušiem laikmeta ātrvilcieniem patīkamāk allaž ir bijis nevis mesties uz sliedēm, bet kāpt vagonā, vēlams restorānvagonā, baudīt ainavas un paātrinājumu.
un zināt, ko vēl es jums teikšu, papīra apdrukātāji fakinie, klasiska grāmata ar visu to izstrādāto un rafinēto izdevniecību brimboriumu ir sieksta teksta kaklā, kas to fiziski nomet kādā plauktā un ievērojami ierobežo tā pieejamību. man kā lasītājam šī izdevēju-tipogrāfu pievienotā materiālā vērtība nafig nav vajadzīga - tā sver un aizņem vietu. bet mobilitātes un pieejamības ziņā vecā kārtība ir gluži kā došanās uz latvenergo tirdzniecības vietu, lai spaiņos nestu uz mājām elektrību. iet un nest, iet un nest, nevis likt lai atnāk pati, jebkurā vietā, kur man ērtāk, kur man pēkšņi pēc tās radusies nepieciešamība. |
|