|
28. Okt 2009|12:27 |
tāds nu mums mājās tas стиль продовольственного снабжения. ja vakar turpat sākām runāt franciski pie šīs receptes mūsmāju versijas, tad šodien man atlikušas tikai pāris rikas ķelmēnu rupjmaizes un joprojām pilns ledusskapis ar āboliem. un līdz tiem plxt.trijiem es tā kā nekur iziet netaisos.
bet vakardienas brīnums bija ņemtnes vērts (ok, nu tā ņemtne bija niecīga, īstā recepte tādiem slaistiem, kā es) - izskatījās gan nedaudz citādāk, jo tajā pavēlajā stundā, kad kājas krita no stakles starās, meklēt teļu tumšā pilsētā nebija jaudu nevienam no mums. tādēļ iztikām ar rimī cūku. nu un piparmētru mums, piedodiet, arī nebija. tomēr, kāmēdzteikt, kas par daudz, tas par skādi, jeb tajā dievā pārāk daudz detaļu.
turklāt, piezīmēšu te vēl, ka viens no receptes pagatavošanas sīkumiem iesākumā šķita nedaudz absurds, tak izrādījās akurāt pa tēmu, izlīdzināja pilnīgi visu, kas pagatavošanas gaitā, uzticīgi sekojot uzstādījumiem, sāka šķist kā vakara feils.
vīns no budapeštas, trešā gada merlot no tās pašas stefana villas, mucināts / 13,0. varētu arī neminēt, bet vēl saderīgāku vīnu konkrētajam uzstādījumam būtu jāmeklē ar prožektoru. piparmētras vispārējas burdona daudzbalsības labad arī būtu bijušas pašā zīlītē. |
|