|
25. Okt 2009|09:27 |
biedējošākais šādā vienspatsmājā dzīvošanā, sevišķi, ja ierasts dzīvot citādi, ir tas, ka mantas, kuras tu pats kaut kā sabīdi, apgāz vai vienkārši atstāj, tieši tur arī paliek. nav neviena cita, kas tās kaut par nieku pārvietotu citur, nobāztu sazin kur tavu nupat lasītsākto grāmatu, pārstumtu ceļasomu grēdu dziļāk kaktā, liktu uzrasties uz žurnālgaldiņa izdzertai ūdens glāzei, novāktu visus vannasistabas dvieļus ķipa mazgāšanai un piemirstu uzkārt to vietā jaunus. tieši šī lietu nemainība - pipardzirnavas uz ēdamvirsmas - tās tur stāv, kopš pēdējoreiz man sagribējās svaigi sasmalcinātu piparu. salvete uz virtuves skapīša ar apaļu nospiedumu. uz tās stāvēja slapja un apgriezta vīna glāze, kurai, ja nemaldos tagad jāatrodas plauktā - glāzi aizvācu, bet novākt salveti piemirsās. apaļais nospiedums ir viens. dzeltena lapiņa, salocīta uz pusēm - to es izmantoju par grāmatzīmi, lasīdams reikjavīku. grāmatu aizgādāju atpakaļ plauktā, lapiņa palika - galīgi nevietā, visam pa kājām un ārpus laba fenšuja kompozīcijas - kāds cits to noteikti būtu saburzījis un izmetis. gulta pati nesaklājas.
un pamazām izveidojas kaut kāda baisa lietu kārtībā, kas uzdzen šausmas. dzīva viegli mainīga kārtība ir mājīga, bet šitāds mironis ir traumējošs. kā tu viņam rokas saliec uz krūtīm, tā tās tur arī paliek, kamēr tev neienāk prātā pārlikt atpakaļ gar sāniem. tāds stindzis skatiens tevi no visiem kaktiem uzlūko. sevišķi, ja mājās nav televizora, kas uz šī atdzisušā fona uzburtu kādas sārtas sejas ar mitru dikciju un plīvojošas palmas tirkīzzilas jūras krastā. |
|