|
17. Okt 2009|14:30 |
man aiz loga ir liepas galotne - tā nav ne nodzeltējusi, ne nobirusi. cik vēl ilgi tās zaļās lapas te karāsies, ko?
risinot banālas domas par laiku, tas te ir apstājies. gluži citādi bija andalūzijā. vienubrīd tu lidinies līdz ar to, bet tad pēkšņi un nejauši nosēdies pie kāda galdiņa, un no virtuves plūstošā laika straume acīmredzami sašķidrinās, gluži kā gaiss virs uzkarsuša asfalta. bet ārpusē tas joņo kā salūzis karuselis ātrāk un ātrāk. un atgriezties tajā nav viegli. mirkšķini abdullis, kā ar saules dūrienu pa pieri, cipari pulkstenī visi kājām gaisā.
pirmdienas rītā brēmenē mēs devāmies uz vienu iepriekšējā naktī noskatītu konditoriju iesūkt kafejas ar smalkmaizītēm. protestanti un persieši strādā, rīts vairs nekāds agrais. 4 sirmmāmiņas pie kūkas ar trim svecītēm un necik ilgi nav jāgaida, ka cēsu senioru kora balsī ņemas dziedāt es lebe hoch! divi vecie katrs pie sava galdiņa pie tukšām kafijas krūzēm šķirsta presi. viens no viņiem ķer garām skrejošajai beķermeitai pie stērbelēm - annekes šodien nebūs? - nē, viņa ir atvaļinājumā. aizbraukusi uz itāliju. - tjā... vecais vēl nedaudz pašūpo galvu un iet mājās; tāda sajūta, ka tukšā, kā atraidīts dejotājs.
kvkzns turpat blakus ēd bišu dūrienu, es bageti, piebāztu ar vistu un zaļumiem, kafija - kārtējais sviests. kamēr nokožam un gremojam, mēģinu atcerēties, kuros lit.darbos esmu bērnībā lasījis par bišdūrieniem un iztēlojies tos kā nez kādu gardumu. šķiet tims tālers pie tādiem tika, kad bija pārdevis savus smieklus. kur vēl? |
|