| paša archīvi. andalucia II daļa. |
15. Okt 2009|12:02 |
veltīšu kādu nieku laika vakardienas iesāktā turpināšanai
5. diena
seviļa. izkasījāmies laikus, normāli noparkojāmies. uz vienas lielās ielas spīdīgā klerku bārā iesūcām pa kafijai (letiņi neskumstiet, arī spāņu bārmeņi nejaudā remdēt itālijā sabeigtu gaumi), un likāmies alcazara virzienā.
skaistums neaprakstāms. pāvi džunglī, skaistdārzi, palātas un iekšpagalmi - atminējos grebenščikova dziesmu par gorod zolotoj, pietrūka tikai zeltkrēpju lauvas un zila vilka izteiksmīgām acīm. papagaiļi ķērgādami planēja no vienas palmas uz otru, sārtas zivtiņas meditēja baseinos, ornamenti spīdzināja redzokļus. vienubrīd tā ne pārāk uzkrītoši pasekojām vienai tuklu amīšu famīlijai, kurus apgaismoja brīnišķīga gide. viņa bija ļoti glīta un runāja ekspresīvi. gana skaļi, lai visu varētu uztvert, arī neatrodoties tiešā viņas orgāniskā skaļruņa tuvumā.
pēcāk izstaigājām katedrāli. uzkāpām arī zvanu tornī.
dārgumu glabātuvē cita starpā uzgāju s. laurencija relikviju greznā zelta šķirstā
pēc tam staigājām pa pilsētu. pusdienojām vienā ārkārtīgi jocīgā, bezmaz slēgta kluba tipa tavernā, uz kuru, jau atkal nedaudz ārpus tūristu taku ņudzekļa esot, mūs aizvadīja kāds bārmenis, kuram pavaicājām, kur lai uzēd. turpat pagalmā, bez kādām izkārtnēm, kārtējo reizi ar vietējām pilsoniskajām aprindām. īpašas pieminēšanas vērts būtu kvkzna gaspačo. pārējais arī bija labulabs.
ap launaga laiku pa pilsētas ielām pavisam nevilšus bijām nonākuši, lūk, kur:
svētā reste
seviļas sanlorenco kvartāla bērni
pēcāk, jau vakarpusē tikām vēl apskatīt seviļas vēršu cīņu arēnu:
tieši ap arēnu izveidojusies tāda kā maza pilsētiņa ar iekšējām ielām un vienā stilā krāsotiem namiem
vēlāk vakarā
tad atgriezāmies mūsu ārpuspilsētas viesnīcā, kuru bija apsēdis japāņu orķestris - no viena busa bira laukā sajūsmināti ļaudis ar instrumentu kastēm. viesnīcā ēst mums netikās, tādēļ uzmeklējām alternatīvu tuvākajā apkaimē. šausmīgi sen nebijām izpildījuši tādu cīparu, kā galda pamešanu pēc ēdienkartes ievērtēšanas. pieļauju, ka tas viesnīcai pietuvinātākais iestādījums tieši šādus muļķadesas, kā mēs, arī iekļāvis sava biznesa modeļa pašā sirdī. pateicām paldies un čakli devāmies tajā virzienā, kur nakts tumsā mums šķita, varētu būt miesta vēsturiskais centrs. tādu arī atradām un nenožēlojām. atkal koša ristorante, atkal mēs - vienīgie nevietējie. ēdām paellu, un pescados, dzerām rioju, kvkzns pie galda smēķēja, ka dūmi griezās. pēcāk aizgājām arī līdz baznīcai uzmeklēt kādu bāru, tipo rjumočnuju, kur uzšaut vēl pa virsu ko grādīgāku. te gan jau viss pamatā bija ciet, izņemot vienu spoži dienasgaismām izgaismotu lokālu, kur pāris bārdainu, ūsainu un plikpaurainu vīru pie cervezu mēriņiem vēroja tv raidījumu par staļinu-hruščovu-brežņevu. it.val kārtējo reizi bija saprotamāka par en., un mums krogu pametot, vecie vēl uzsauca daudzbalsīgu ciao!
6. diena
no rītiņa agrumā izbraucām uz ōkeana malu - miestu vārdā rota, kuras tuvējās playās bijām paredzējuši ieķeksēt pēdējos akcentus mūsu pirmā spānijas ceļojuma buķetē. braucām ātri un mērķtiecīgi. klāt bijām jau kādu nieku pirms pusdienas laika. izmētājām mantas, apvilkāmies peldkostīmus, un metāmies liedagā. saule spīdēja, ōkeans viļņojās un paisuma formātā gariem kārīgiem viļņiem uzbruka laiskajiem atpūtniekiem, liekot vākt pekeles un atkāpties tuvāk trauslajai kāpu flōrai. peldējāmies un zvilnējām. pēc tam, šķita gana - uz viesnīcas balkona ar skatu uz iekšējā parka zālājiem, kuros ērti izkārtojušies pašapzinīgi un viltīgi vācu un franču sociālo sistēmu servisu baudītāji, ietapojām pašsagādātas tapas, visam pāri labs vīns.
vēl vēlākā pēcpusdienā sataisījāmies uz kadisu (cadiz). arī te bija mežonīgi sarežģīti centra tiešā tuvumā nolikt auto, veicām pilnu goda apli pa vecpilsētas salu, līdz vieta atradās nedaudz nostāk, akurāt tur, kur izbeidzās maksas stāvvietu zilās līnijas. izkāpām no auto un šāds skats mums pavērās:
izstaigājām iekšpilsētu, bijām diezgan sajūsmināti, laipni apskaudām kadisas iedzimtos un vēlējām viņiem labu ražu, lomu, izdošanos un visu citu labu. pilsētu laukumi un skvēri bija pilni ļaužu un jau bija krietni aptumsis, līdz nonācām pie teātra. noriskējām ieiet vienā patiešām bezgala vienkāršā ēstūzī, kura turētājs atstāja pie bāra pīpējošos vīrus vienus pašus un pats devās virtuvē mums sildīt pusdienu zupu, kā arī fritēt beibīoktopusus. tavernas telpā bijām vienīgie un pa durvīm uz bāru laiku pa laikam parēgojās pa galvai mūs apskatīt. garšīgi bija ļoti, un hepenings arīdzan uzjautrinošs.
uz šejieni noteikti nenāk izrāžu parfimētā un pomādētā publika. te droši vien iegriežas skatuves strādnieki. bet "izrādes" un "tautas klase" nostiprinājās par šī vakara atslēgas vārdiem. lēnā solī atpakaļceļā jau pavisam tuvu vietai, kur bijām pametuši auto, un šurpceļā pamanījuši jocīgu namu ar uzrakstu
, skanēja skaņa plaukšķināšana un kāju rīboņa pa sausiem grīdas dēļiem. granādā flamenco priekšnesumu mums piedāvāja pa 30 eur uz šnābeļa + 5 eur obligāta minimālā konzumācija, kas mums šķita padārgi. tādēļ te - piesardzīgi, tomēr sadūšojāmies pa ēkas gaišajām durvīm pabāzt galvu un vismaz uzmest aci, pēc kā tāds priekšnesums izskatās. neviens no mums neko neģērēja, un, neticēsiet, pilnajā zālē par spīti krietnam ļaužu baram, kas burzījās gar zāles sienām pamanījām akurāt vienu brīvu galdiņu, kuru nekavējāmies apsēst.
priekšnesums un visa apkārtne atkal jau bija tīra tautas klase - publika bez pāris izņēmumiem viscaur vietējā, sukā fritus, dzer cervezas, uzvilkti seko skatuvei, pēc numuriem sauc ne ta "vale!", ne ta "ole!". mūzika, dziesmas un dejas arī uz visiem 100%, balsis brīžiem pāriet azartiskos kliedzienos, lindraki iet pa gaisu, kurpītes rakstā. nekā no ierakstu estetizētās pieklusinātības.
ilgi tovakar nespējām rimties. sēdējām visbeidzot uz sava balkona naktī un cikāžu skaņās/ citādi pilnīgā dienas aprimumā un liegi iesviķojām savas pa ceļiem iegūtās riservas.
7. diena
mana dzimšanas diena (grazie, grazie mille, siete troppo gentili). ōkeans bija aizbēdzis, atklājot asas klintis un "riebīgās dūņas" ((C)- ģiezena odisejas tulkojums, aina ar nausikaju). tādēļ zivīgajā jūrā neko līst negribējās, bet zvilnējām līdz sātam un tad devāmies nedaudz tālākas apkārtnes apskatē. gibraltārs bija mūsu mērķis.
pa ceļam pirmoreiz mūža redzējām kokvilnas laukus un ražas novākšanu:
tālāk, pirms iebraukšanas britu kolonizētajā klintsgabalā, bijām izredzēti novērot vienu no viņu interesantākajām atrakcijām - sarkano gaismu pie krustojuma ar gibraltāra lidlauka skrejceļu.
kopumā gibraltārs mums šķita tikpat depresīvs ģeopolitiskais fainōmens kā malta. nē, malta gluži otrādi - salīdzinājumā tā ir tīra saulespuķe. bet te - nespējām liegt sev tīšanos no turienes pie pirmās izdevības. izbraucām līkumu ar autō, tikām līdz punta europa, un pusstunda rindā pie ārātikšanas. uz gibralātru neaizmirstiet pases!
tarifa bija nesalīdzināmi jaukāka. arī āfrika slējās tuvāka un draudīgāka:
ar sveicieniem pūķošanas mīļotājiem (zinu, te tādi ir), tarifa esot viens ļoti iecienīts kūrorts tieši šādām aktivitātēm. redzējām jauniešus arī vienkārši sērfojam - bez burām.
āfrikas tuvmu var izteikt arī šādās mērvienībās:
pēc tam, nesaskatījām nevienā no tarifas tautas iestādījumiem nevienu, kurš būtu cienīgs mūs hostēt dz.d. vakariņu pasākumam, tādēļ sekoja straujš brauciens mazā zilā automobīlī pa klinšano krastu līdz rotai, kur, ticiet man, (mr.RK var šo likumsakarību apstiprināt) tikām pie labākā iespējamā lokāla vakara noslēgšanai - ar ļoti laipnu un uzmanīgu īpašnieci, patīkamu publiku un uzteicamu performanci 'galdiņklājies' disciplīnā. fritētas sardīnes un octopusi, trancio di pesce spada un orata-dorata alla griglia, baltvīns sidraba ledusspainī un sirsnīgākie pateicības vārdi providencei par brīnišķīgi pavadītu nedēļu.
mājupcelā atkārtojām 5 gadus senu tradīciju - pēc pēdējām kāzu un dz.d. ceļojuma vakariņām atgriezties viesnīcā nevis pa ceļu, bet gan basām kājām pa smiltīm gar tumsā silti elpojošo jūru.
cosi':
---------------------------------------------------
epilogs (8.-10. diena)
nākamajā rītā lēnīgi vēl paniekojāmies gar jūras malu. kadisa tālumā aiz jūras dūmakas māja ardievas. sarunāju ar reģistratūru, ka varēsim izčekoties 2 stundas vēlāk, bet viņu automātiskā atslēgu štelle vienalga ar mums izspēlēja pirmajam rītam līdzīgu joku - mūsu atslēgas, atgriežoties viesnīcā, vairs nevēra nevienas durvis.
pusdienas uzēdām vienā ceļmalas iestādījumā puerto santa maria komerciālajā nomalē blakus makdonaldam. ieradāmies tieši kādas 10 minūtes pirms organizēta vietējo iedzīvotāju uzbrukuma vēl pēdējām brīvajām vietām prāvajā zālē. iemesls ir skaidrs - tēvzemē vārdzināts orgānisms te var iedzīvoties tīrā olbaltumvielu šokā. lokāls saucas 'moriscos' vai kaut kā tamlīdzīgi, bet ēdmaņas uz galdiem nonāk divējādi - ōbers pienes dzērienus, fritus un komplicētāk pagatavojamus ēdienus, toties turpat blakus esošā letes štellē izkārtoti ēšanai turpat lielos katlos svaigi pagatavoti tutti frutti di mare, to pamanījām tikai tad, ka bijām jau pastellējuši fritus no kartes - ka tauta ieiet gastronōma sadaļā, nāk laukā ar lielām tūtēm, loka tās uz galdiem vaļā un tad loba garneles, šķaida krabjus, alkatīgi laiza čaulas un izsūc locekļus. tā papildus fritiem par nepilniem 10 eur iegādāju puskīlo garneles (kuras kvkznam, kā biju piemirsis, neko īpaši neiet pie dūšas - nu, gandrīz visas tās tika man!!!). vai, kā mēs viens otru iedunckājām pēc šitā joka. ceļš līdz malagas lidostai tika pavadīts ar spēcīgu iekšēju starojumu.
malagā atdevām mūsu muļķīti, pēdējās dienas piedzīvojām problēmas ar tā piestartēšanu, kā arī bendziņa tankā pie logu notīrīšanas palidoja loga birste, kuru viltīgi uzmontējām atpakaļ. valdījām smieklus, kā nomas vīrs, vietējo palaistuvju vārdus mutē ņēmis, mēģināja to pielaist, lai aizvizinātu mūs līdz promlidojamajam terminālim.
naktij iestājoties, atkal bijām brēmenē. nākamajā rītā arī. pastaigājāmies laiski, veicām šādus tādus iepirkumus silto drēbju segmentā (tādas līdzi nebijām paņēmuši, bet laika ziņas solīja skarbu atgriešanos rīgā), vakarā aizgājām uz pa dienu noskatīto 'staendige vertretung' - tradīcijlokālu pašā pilsētas centrā - kur tās mazās ieliņas - iesaku katram, krogs, ka tik turies ar ļoti interesantu ēdienkarti, brangiem aliem, nacionālajiem baltapkaklīšu komijvojažieriem no tuvējā hiltona, universitātes studiōziem, rentneriem, kas pamīšus ielok 0.2 aliņu, tad efektu zibenīgi nolako ar degvīnu. mīlzīga krogustelpa ar bildēm līdz pat griestiem ar pēdējā pusgadsimta politiķu dzīves dažādiem aspektiem, īsta vācu kvalitāte - kas man patīk - proti, ka krogs būs ok arī būdams pašā tūristiecienītākajā pilsētas vietā. citi rij, citi tikai ar dzirām niekojas. mēs to pametām stenēdami. ķēkis vaļā līdz pusnaktij, rēķins kādi padsnt eur uz nāzi, tutto incluso - ja vajag adresīti, prasiet!
nākamajā rītā atgriezāmies rīgā. dzīvoklī tehno diskotēka - dubs-dubs-dubs-dubs-dubs-dubs-dubs-dubs. apkuri pieslēdza tikai aizvakar vakarā, kad izbraucām nakti pavadīt aizkrauklē.
vyss! |
|