| paša archīvi. andalucia I daļa. |
14. Okt 2009|18:57 |
šķiet, esmu sagaidījis īsto dienu, kad beidzot saņemties salikt spānijas bildes un mēģināt atcerēties, kā tad tur īsti bija.
visskaistākie ceļojuma pavērsieni bija tīras nejaušības. jeb, kā teiktu kurts, negaidīts ceļojums ir kā dievadota dejustunda. paldies labvēļiem, piepildījās.
1. diena
diezgan agrā rītā ar sarkanu taksi tikām līdz RIXam. bijām jau gan ziņkārīgi iemēģināt flika zaļās vardes, bet hoho, centrālē tika uzlikts mīkstais visiem trim mēģinājumiem viņus sazvanīt. rainis brēmenes virzienā airēja ļoti jestri, formās tērptie bija ļoti jautri, publika nežēlīgi nesa pēc peregara un, kōlas lokot, atraugājās. brēmenē bija saulains. aizgājām līdz pilsētai, noskatījām mūs interesējošos pilsētas aspektus, ievērtējām staigājamās distances (partikolāri - līdz atpakaļceļa viesnīcai, pie kuras bija paredzēts nonākt vēlā naktī), par pēdējo skaidro naudu, kas vēl bija palikusi no romas laikiem iezubījām pa kebabam pie viena ļoti sirsnīga tipiņa. tad jau bija klāt arī laiks nakajam lidojuma segmentam, tā smalki un oficilāi izsakoties. visas 3 stundas līdz malagai mūs mocīja nežēlīgas slāpes, tādēļ vairākās kārtās iegādājāmies dzērienus no našķu bāra.
malagā mūs sagaidīja cilvēks ar kvkzna vārdu/uzvārdu uz lapas. viņš iepriekš elektrōniski bija apsolījis par smiekla naudu mums izīrēt vienu no savas firmeles automašīnām. šādu dīlu spēj atrast tikai tāds žīds, kā es - kā jums šķiet, cik mums izmaksāja viens 4durvīgs kia picanto uz 7 dienām, m?
iejūdzām viņu angārā to mūsu muļķi, tā mēs šo picanto dēvējām visu turpmāko nedēļu, ieriktējām tontōnu un tā diezgan uz intuīciju (jo precīzas adreses tai viesnīcai nebija, kā arī tontōna reģistros tā neeksistēja), kas nepievīla, sākām taustīties kalnā pa līkumotu ceļu vienīgo iepriekš rezervēto naktsmītņu virzienā, kur bijām paredzējuši palikt šo un vēl 2 naktis.
ieslēdzu televīziju mūsu numuriņā:
kamēr kvkzns krāmējās pa apkārtni, noskatījos cīņu, kas pēc komentāra spriežot, bija izcila. matadora smalkās drānas beigās bija vienās asinīs. vakariņās savukārt bijām nolēmuši aiziet to puskilometru līdz vienam miestam kalnu ceļa malā, iebraucot bijām pamanījuši aicinošu iestādījumu.
iekšā griezās balti dūmi, ko rūpīgi pūta kāds ducis ciema vīreļu ap bāru. pie viena galda nupat bija apsēdušās sievas un cilāja spēļu kārtis. onka no bāra iznāca mūs sagaidīt, un tā diezgan fiksi vienojāmies, ka gribam ēst, vīnu arī gribam. nē, restorāna telpā negribam, gribam palikt tepat. ok. rioja? rioha! mājupceļā labsajūtā viens otru iedunckājām. bijām baigā starā. suņi mūs vairs nerēja, šurpceļā namu virtuves logos redzētās matronas jau bija devušās dziļāk ēku dzīlēs.
2.diena
no rīta konstatējām, ka ap viesnīcu lekno vīģu birztala
kvkzns apgalvo, ka ceļojumos man mūždien sanāk izpildīties. tā arī bija - no rīta iecirtu atslēgu numurā, un biju spiests doties pēc dublikāta uz reģistratūru. braucām uz kordovu (cordoba).
šādas punktiņainavas atskatījos arī dienu iepriekš visu pēdējo lidojuma pusstundu pirms nolaišanās malagā. bet kordovā izstaigājām mezquitu.
šī esot tūkstots kolonnu zāle. traki interesanti vērot, kā skaista mošeja iekšējo dekoru disciplīnā pāriet ne mazāk greznā katoļu katedrālē.
šis, savukārt, jau tālāk pilsētā.
vēlāk pa miestu staigājot (nu nejauši, protams - vispār tobrīd nejēdzām, kur atrodamies. brēmenes lidostā nopirktā ceļveža kartes bija zem katras kritikas) nonācām te:
te vēl viens skaists kordovas laukums:
vēlāk mūsu gaišzilā muļķa mugurā attraucāmies atpakaļ uz malagas pusi un pavakarā vēl izrīkojām pastaigu pa šo pilsētu, uz kuru nomināli skaitījās viss mūsu brauciens. fotoaparātam nekavējoties nosēdās bača, bet otra bija palikusi viesnīcā. pēc tam mums tā arī vairs nesanāca līdz malagai atbraukt. tādēļ teju vienīgā bilde, kas mums no malagas ir, lūdzu:
dziļā instalācijas doma droši vien norāda, kas īstenībā stāv pāri visām malagas vērdžinēm. ļoti taupīgi ietapojām vienā tapu bārā (taupīgi tādēļ, ka tam imbambelim īsti nesanāca ieskaidrot, ka gribam tā kā vairāk uzkost, viņš lōti fiksi atnesa rēķinu. nu neko. dēmonus bijām jau aprīdījuši ar megagardu molusku fritūru) pirmoreiz nogašojām vino tinto verano. par tāda eksistenci pirmīt nekā nezināju.
3.diena
braucām uz granādu. lūk, koŗķozoli mūsu ceļa maliņā:
ainavas šādas:
ceļabiedri šādi:
alhambra
par spīti saņemtajiem gudrajiem padomiņiem, tā apskati sanāca iekārtot kaut kā galīgi ačgārni. sākumā bija grūtības ar auto novietošanu. tad beidzot atradās vieta pie viena pilsoņu ēdināšanas iestādījuma, kas kā jau pusdienas laikam pieklājas, svlināja pilnās liesmās, ka apkārtnē izplatītajos arōmos katrs tukšs kuņģīts dabū krampjus. aiz bāra, ļoti lakoniska krogus telpa, pilna ar pamatšķiru un pensionāriem, dažiem inženieriem, vienu zemākas klases direktōru. 2 gatavi menu, no kuriem izvēlēties, viens galdiņš tieši kā priekš mums vēl brīvs. kārtējo reizi bija iemesls vienam otru labsajūtā iedunckāt. pilsētas apskate līdz ar to nedaudz atlikās, kā arī ieguva nedaudz flegmātiskāku ritmu. no alhambras redzējām publiski un pa freju apskatāmo pagalmu daļu, uz pārējo netikām, jo kases vairs neemitēja biļetes. toties tādā launagstundā pēc pāris neveiksmīgām konversācijām ar pāris bāru galvenajiem dundukiem, beidzot pāršķirstījām ceļveža sarunvalodas lappuses un uzinājām ka to sauso šeriju viņi dēvē par fino. nākamajā bārā skaidrība nāca uzreiz, glāzes sekoja un tām vēl bļodiņa savircotu gliemežu piedevās. iepriekšējie bāri (acīmredzot providences apstākļu dēļ) neko tādu nepiedāvāja. dunckājām viens otru un ar irbuļiem cackājām mīstmiešus iz mājām.
atpakaļceļā pie granādas universitātes uzspērāmies jauno studentiņu iesvētīšanas sarīkojumam:
pēdējo vakaru atkārtojām ceļu uz mūsu kalnu viesnīcu. līkumainā ceļa tumšajās malās pie tādiem improvizētiem miradoriem netrūka mazu atomobīlīšu ar piselīgajiem malagas jauniešiem. To viņiem tīk darīt ar šādu skatu aiz aizsvīdušā auto loga:
vakarā viesnīcā vēl pasēdējām internetos, rezervējām viesnīcu seviļas tuvumā un pie miera.
4. diena
braucām augšup seviļas virzienā caur rondu. par rondu neko daudz nezinājām. traki skaistas ainavas pa ceļam - braucām cauri vienam no daudzajiem dabas parkiem.
te agrāk plosījies ugunsgrēks:
mūsu andalūzijas rikšotājs
ronda - pilsētele uz klints, nodalīta ar aizām
atpakaļceļā uz auto nobildēju krogu, kuru rondā varu tikai un vienīgi ieteikt (pavisam nejauši izvērtās kā krutākā ēdienreize mūsu kāzu jubilejas dienā). vīns kā puķu pušķis, nekādas ēdienkartes, tiklīdz bijām piekrituši viņa piedāvatajam combinacion. shēma tāda - aiz letes pavārs svilina pēc kārtas dažādus brīnumus (jūras progukti + kādi vedžetābļi), un tad tie tādos raundos lido galdā visiem šīs shēmas patērētājiem. cik tūres esi ņēmis, tāds tad arī laikam tas rēķins. garšoja zvērā; rēķins par ekvivalentu itālijā būtu X2. miests ir sasodīti tūristizēts,jo tiešām ainavisks, bet šī vieta ir krietni nostāk, pie municipālā tirgus, viena kvartāla attālumā. rīmas visi vietējie. mēs vienīgie tādi kreisie, bet tā nudien nebija nekāda problēma. ēdām fritētus dārzeņus, brīnišķīgas mīdijas, zobenzivs šķēles, astoņkāju mazuļus, vēl kaut kas tur bija, ko tagad neatceros, bet bija nudien (..te ievietojiet sev tīkamāko superlatīvu) :
vakarā nonācām tajā pieseviļas miestā. ārā vairs nekur negājām. dzērām sveķainu riservu numurā pod predlogom jubiļeja žeņiģbi un niekojāmies ar sīkumiem no viena lielveikala delikatešu nodaļas. viesnīca bija "kaut kas", hoho.
turpinājums (cerams) vēlāk vakarā, tagad jāaiztaisās uz koncertu. būs arābu mūzikas. |
|