|
1. Sep 2009|10:03 |
kā-omammas-mamma-told-me*, viens no maniem pirmajiem vārdiem, ko šajā saulē esmu izrunājis, ir "pane", un šādi es apzīmēju neko citu, kā maizi. māte tolaik noraustīja plecus, nu, jocīgi, bet neko daudz no tā neizrīkoja. vēlāk viņai gadījās pārlasīt stāstu par sanmikelu, un tās lapās vai ta pēc holēras epidēmijas neapolē, vai zemestrīces mesīnā izmisusī un nelaimju izvārdzinātā tauta esot aurojusi pēc maizes - lietojot tieši šādu pašu vārdu "pane, pane". hmm, mana māte, par šo tēmu padomāja vēlreiz.
šorīt, savukārt, ttp ilustrētā ieraksta rosināts, pameklēju kādas melnbaltas bildes no savas bērnības (kuras reiz safotografēju no vecā, smagā, brūnā albuma), cerēdams uziet kādu, kas attēlotu mani skolas gaitas uzsākot. tādu arī atradu, bet tomēr ne par to šoreiz - te būs viena cita bilde, kas attēlo ražas svētkus rīgas 65. bērnudārza sagatavošanas grupiņā (t.i., vienu gadu pirms skolā iešanas). uz cietņa diemžēl neatradās neviena grupiņas bilde, kas pastiprinātu kontrastu, bet noderēs šī pati. lūk, kamēr citi bērni bija pārģērbušies par burkāniem un sēnēm, vai vēl ļaunāk - alegoriskām rudensfigūrām, pie plašāk konvertējamajiem sarkangalvītes, rūķīša vai stilizēta kolhoznieces tērpa piešūnot rudens lapas, es biju pārģērbies par vīnogu ķekaru.
vēl pie šīs bildes var piebilst to, ka blakus sēdošā blondā meitene bija man saderināta līgava un pirmā lielā mūža mīla (patiesi, patiesi, es jums saku). viņa visskaistāk dziedāja no visām citām grupiņas meitenēm, bija vissmukākā un arī prasmīgākā rokdarbos. piemēram, allaž sašņorēja man apavus, kad šo piņķerīgo lietu vēl īsti nepiepratu. turklāt, tik greizsirdīgs, kā bērnudārzā, es vairs savā mūžā neesmu bijis nekad. kādudien, kad man šķita, ka viņa pārlieku koķetē ar vienu citu grupiņas čali, īsti pat neattapu kā biju pacēlis hokeja nūju un iešķīlis viņai pa blondo cekulu. bet tovakar klubā "vernisaž petropavlovskij" bija paredzēts vokālās grupas "mazputniņš" koncerts, kurā viņai bija jāuzstājas stilizētā bārtas tautastērpā. kā man turpmākajās dienās pārmeta, puns esot bijis tik liels, ka vainadziņš pats neesot galvā turējies, esot bijis īpaši jāpiesprauž.
* bērnībā pirms gulēt iešanas mums bieži lasīja priekšā ziemeļamerikas indiāņu pasakas par brālīti trusīti un citiem lielmeža iemītniekiem. šķiet, pasakas nereti sākās ca. šādi: "ō-vei-vei-vei-hembaio, kas veco indiāņu valodā nozīmē... (blablabla, sākas pasakas notikumu izklāsts)". šī frāze, savukārt, radās pagājušajā rudenī, atgriežoties pilsētā pa via delle vigne nuove un viale tirreno jauno galu, uzjautrinoties pārvokalējot auto skaņu sistēmā skanošās treisijas čepmenas dziesmas latviskākās skaņās. |
|