|
1. Aug 2009|19:00 |
šodien izvācām no kastēm vienu stūri brīvu, un tajā saskrūvēju datorgaldu, sakabināju kopā lielo datoru. kaifs mājās, beidzot skan arī kaut kāda mūzika (neesmu pārliecināts).
par pirmo slimnīcu hronolōģiskā secībā - tur piedzima kvkzns (eto pļus); nomira vectēvs, mana māte bija novesta dziļā depresijā un stresā, priekšvakarā māte runāja ar ārstiem, un to skatu atceroties, viņa, šķiet, valdījās nepalaist rokas (eto MINUS). tālāk vairākus gadus vēlāk anestezioloģei samisējās un māte pēc ne pārāk sarežģītas operācijas nonāca reanimācijā (eto vēlviens minus), pēc tam brālim operēja sarautos preses musīšus, pazīstams nodaļas galvenais ārsts, kruta palāta, un pēc operācijas nežēlīgi pārsmējāmies par brāļa pēcnarkozes monologiem. nākamajā dienā mēģinājām viņam viņam to pārstāstīt, bet viņš asarām acīs lūdza mūs lasīties prom, jo pārstāstāmie fragmenti tiešām bija asprātīgi, bet smiešanās ar sašūtu presi ļoti sāpīga (laikam pļus).
nu tā - kāda dzīve, tāda arī slimnīca, vārdsakot. ja kādam aplupusi, romā esmu redzējis vairākas centrālās slimnīcas, kas pēc lupuma grāda pirmajai ir tālu priekšā. venēcijā arī (oj, venēcijā arī bija joks ar to slimnīcu).
turklāt, rīgas attīstības stils paredz pirmās slimnīcas nonākšanu privātās rokās, un tad tā vai nu stāvēs kā kimmela alus darītava blakus kvartālā kādā ērmotā pamazās esības formātā, vai arī tur kaut kas taps, kas norausies ar estētfašistu bietēm un čuš. visi ēd biezpienmaizes gardām mutēm ar pašu noskatītu ekspozīciju uz kādām citām ainavām. (muitas ielas sākums, piemēram, ja?) |
|