| Lilī, Vilnis un Valdis III |
31. Jul 2009|16:17 |
Kādu nakti pēc āfterpārtijas, kad Valdis jau viltīgi smīnēdams sapņoja kārtējo sapni, Lilī apvilka naktsvārku un izgāja uz rezidences terases risināt ap Vilni notiekošo geju sazvērestību. Ka tāda patiešām notiek, Lilī bija lasījusi internetā, un šis nu bija uzdevums viņai, pelēkajam kardinālam. Naktsvārks viņai bija glīti pelēks.
"Tātad tā," viņa pie sevis murmināja, "Es kā Vilnis (nu, Vilnis... tas foršais jaunais Vilnis, noteikti, jo kuru gan interesē vecais) Krastam (hmm, Guntaram Krastam, acīmredzot) pieglaužos. (Skaidrs. Ejam tālāk.) Ak Skani, Skani (Jāni Skani - pareizi!) man jūras balss... (Kas ir Jūras Balss? hmm.. nja,... Kas ir Jūras Balss, ko?)" Lilī raisītais pavediens nevilšus iestrēga - vārdiskas līdzības tur neuzrādījās, tātad tajā bija iešifrēta kāda ļoti svarīga persona - lielā zivs, sazvērestības serde. Viņa domāja gan tā, gan šitā, lauzīja smadzenes un plūkāja matus, nekā.
Sāka jau taisīties pie miera un nolēma rītā svaigu aci iemest enciklopēdijā un telefongrāmatā, kad piepeši no pusvirus atstātajām guļamistabas durvīm kā vētras brāzmas atskanēja Valda krācieni. Tajā bija saklausāmas gan plīstošas šļakatas, gan vēja kaucieni, gan burbuļošana mola akmeņos. "Tu, nelieti!?" Lilī apstulbusi pakrita pie terases margas, un greizsirdība spēji sāka laupīt viņai sajēgu "Tu!? Maitas gabals tāds." |
|