|
28. Jul 2009|09:48 |
labākais, kas līdz šim tēvzemē ēsts. svētdien kvkzna vecāku dārzā, visu pārējo smīnu pavadīts, savācos biešu lapas, kas tur diez ko godātas netiek. kvkzns kopš saindēšanās ar kampānijas spinātiem uz šādām aktivitātēm ap leknām lapām vispār cenšas neskatīties.
vakar tādējādi pagatavoju vistas krūtiņu, smalkgrieztu, aromatizētu ar timiānu un modēnas aceto balsamico. contornos bija paprikas kumosi ātri cepti olīveļļā (tiem kas neēd lapas), kā arī atsevišķā katlā pa spinātu modei tādā pašā olīveļļā un pepperoncino niekos uz lielas uguns saplakušas biešlapas. no tām katlā paplūda sārta suliņa kā no viegli, viegli pārcepta steika. juta mana sirds, ka būs labi, tādēļ no jaunā dezintegrētā dainu skapja jau laikus izmānīju aglianico no mandūrijas lavas krastu ieskautajām ārēm (cantore di castelforte | donna elena | 2006/14), kas uz mums runāja kā antropomorfizēts pasaku mežs vīnogulāju laumas balsī. tālāk, jau ar muguru pret plīti bet ar priekšu pret galdu pēcināju vistas kumosu garšasbaudas ar dizainīgi sprogotajām biešlapām un ar katru žokļa kustību no jauna apspiedu vēlmi lēkt kājās un eksaltēti bļaustīties.
nē, mīļie restorāni, stāviet pie ratiem.
(+ nav cilvēkam dzīves bez sava dārza, starp citu, tirgus arī ira sūds) |
|