|
16. Jul 2009|10:31 |
kā rūsgans balodis smagi krituša priekšmeta sistā iedobē pie pulkveža brieža ielas maksimas ieejas ausmas stundā dodas lietus ūdens nodzerties, tā es pastaigāju starp tās pašas maksimas plauktiem un noskatīju 2l joogivesi un nelielu baltu krūzīti, kuru nu cītīgi tukšoju jau kādu pusstundu, raugoties pa logu uz rīgas ostas elevatoru. salijusi tā dēļu čupa izskatās vēl skaistāk, turklāt uz zemāk esoša jumtiņa ir izlikta vanna. maksimā, savukārt, galīgi nebija pircēju un gaisma bija iedegta tikai pie kasēm un mazgāto salātu nodaļas. (tas tā normāli, ja?)
elizabetes ielas sākumgalā visādas meitenes traucās uz velosipēdiem garām, un pēkšņi man šķita visa tā rīgas dzīve tieši tā pat cītīgi min garām (paulam bija dziesma, ja pareizi atceros, par to "garām", dziesma par lapu, laikam). it kā mēģinu ieskatīties tās sejā un dibināt acu kontaktu, bet dzīve norūpējusies, ka nenorauj gar zemi, asfalts slapjš un slidens, turklāt tā braukšana notiek pa trotuāru un ātrāk nekā būtu laipni. |
|