| ar pupuķi aizejot |
3. Jul 2009|07:55 |
03/07/09 7:55
Vot, aizmirsu to miesta nosaukumu, kurā esam apmetušies. Bet spocīgs sasodīti. Tas, katrā ziņā ir kaut nedaudz uzlabojis Čehijas reputāciju pēc tam, kad mēs tādi hroniski izlepuši un iesīkstējuši vienās tradīcijās pēkšņi sajutāmies kā uz vientuļas salas. Čehijā iebraucām kaut kādos nepilnos astoņos, ja pareizi tagad atceros, un ap deviņiem bijām nolēmuši apstāties ēšanas pauzei, kas ideālā gadījumā turpat noslēgtos arī ar nakšņošanu. Lepni pabraukuši garām mikulovas mauku mājām, jo tādās tak mēs nestāsim, kādu nieku pirms brno nopriecājāmies par autobāņa līmeņa ceļa sākšanos. Prieki gan nebija ilgi, klājums drīz vien pārvērtās par veļas dēli, un desmietiem kilometru noklaudzēja tā dgdgdgddgdgdgdgdgdgdgdgdgdg līdz pat kaulam. Turklāt, pēc deviņiem uzietajās nabadzīgajās benzīna uzpildes vietās solītie restorāni visi kā viens bija jau ciet, vai vienā par galveno uzpasētāju bija atstāta briesmīga izskata trauku mazgātāja, kas nejēdza pat krieviski (ko izmantojām kā ultimatīvo līdzekli mirklī, kad konkrētajos interjeros un sabiedrībā mums jau bija pārgājusi visa apetīte).
Beigu beigās, vīlušies lielceļa servisā, nopeilējām kartē kādu prāvāku miestu un (kāds bija tā nosaukums?) metāmies tā virzienā. Te pamanījām gan viesnīcas, gan krogus. Pēc kāda vīra ieteikuma iekārtojāmies vienā tādā ***, par 46 eur – ar divām istabām; un tagad, kamēr kvkzns vēl guļ, mēģinu iztēloties, kādas būs solītās brokastis. Numuriņš mums ar divām istabām un milzīgu balkonu uz miesta galveno ielu, kas man, atzīšos, ir sagādājusi šīrīta lielāko pārsteigumu.
Vakar miests bija kā izmiris, tik netālu no viesnīcas jau iepriekš bijām pamanījuši bāru mōnika, kur kādi ļaudis socializējās. Taču, kad līdz tam bijām nonākuši, un ciparnīca nerādīja vairāk kā desmit, izrādījās, ka virtuvi viņi jau slēguši un mēs varam pie viņiem tikai sadzerties. Toties vismaz ieteica vienu citu vietu otrā pilsētas galā, kam vajadzētu būt vaļā. Pa ceļam pagājuši garām vēl veselai rindai tumšu viesmīlības iestādījumu logiem, jutāmies diezgan sašļukuši. Pat ne cilvēka, kam pavaicāt, kā tur tikt uz to restorace archa. To atradām vēlāk, pēc vakariņām, ar tik pat tumšiem logiem kā visiem citiem tovakar manītajiem. Bet uz diezgan dullo ieskrējām vienā pagrabā, kur mūs apabrāļi, podogreļi, t.je., podobraļi, apagreļi, lepni uzcirta galdā viņu labākos gaļas ēdienus ar pamatīgiem karpeļiem un salātiem, kuros bija viss, uz ko viena cilvēka fantāzija spēj atvēzēties, tam visam pāri divas krietnas krīzes tumša alus, kas garšoja izcili. Kronu mums, protams, nebija, kartes viņiem arī negāja pie dūšas, tādēļ viss tika laipni pārrēķināts eurō. Itogo – 12,45 eur. (te varētu izvērst apcerējumu, cik gan nelāgi droši vien tāds čehs jūtas itālijā, kur šitādu summu maksā viens pliks un neatvasināts otrais). Veiksmīgi izglābušos un viegli iereibušu ļaužu eifōrijā samaksājām nepilnā dubultā un šķīrāmies kā labi draugi.
Vakar visu dienu braucām caur austrijai, kas ir skaista zaļa zeme (tb otrpus alpiem sākās lēna atiešana no mediterrāņu pasaulsiekārtojumiem. – zaļa zāle, tīras pļaviņas ceļa malās, kurās satupuši rumāņu ceļotāji uz izklājuši piknika štelles. Iekštelpās, kur ēst dod par naudu, ļaudis pie galdiem smēķē, tādi bāli un milzīgi. Iebraucot čehijā (pakāpeniska daungreida labad, tak laikam) pie skumjajām pārmaiņām piesummējās arī lielceļservistrūkums. Tagad mums priekšā polija, kur gan jau arī būs kāda jauna atkāpšanās, pēc kam lietuva un visbeidzot latvija, kur pat pēc teorijas jābūt vissūdīgāk.
Labi, izklausās drūmi, bet tā nemaz nav. Vakar, piemēram, kad nakšņojām padujas industriālajā zonā vienā bezgala neizteiksmīgā viesnīcā, kas droši vien domāta viesinženieriem, nespējām vien nopriecāties, cik neizteiksmīga, un tajā pat laikā precīzi iekārtota tā bija. Visi vienmēr meklē jādu jauku, mājīgu viesnīciņu ar ģimenisku atmosfēru, tad, lūk, šī bija izcila antitēze naiva tūrista sapnim. Pa nakti atstājām logu vaļā, citādi ar kondicioniera palīdzību tā bija tik atvēsināta, ka tajā varētu gaļu glabāt. Visu nakti bija dzirdamas fūres braucam pa taisnajām ielām starp rūpnīcu angāriem. Pie viesnīcas tās visas piebremzēja, jo tur uz stūra stāvēja bariņš ielasmeitu resnām kājām. T.i., iztēlojieties mani ietērptu košās siev. zeķēs vai legingos.
Viss, jāiet brokastot.
UPD: t.i. galvenās ielas pārsteigums bija tāds, ka no rīta izmirusī pilsēta bija laukuļaužu pārpilna. Nesās uz pastu, maksāt rēķinus un sūtīt telegrammas, no pekarnas maisiem nesa radziņus, stūma velosipēdus, drūzmējās uz zebras, bet viesnīcas brokasttelpā ūsaini vīri bija piekāpuši pa darījumu brīvbrīdi izlakt pa kausam bairīša. Šo skatu saliekot kopā ar vakarvakara tuksnesīgo provinces centra ainavu, secinājām, ka krietns čehu pans bairīti lok no rīta nevis vakarā. |
|