|
23. Maijs 2009|10:27 |
šīs pēdējās dienas bija diezgan lidojošas. pamatā ievērojamā ātrumā pārvietojāmies ar piemērota nosaukuma transportlīdzekli - galaxy. tādā diezgan pievakarē ieradāmies dženovā, no kurienes pēc mantu atstāšanas viesnīcā, metāmies atkal laukā uz tuvējo kalnāju saēsties kādā referencētā iestādījumā.
tur pamanījos ceļabiedram aizķibināt ausis uz pierunāt uz tā dēvēto degustaziones menu (kas izrādījās tā vērts, kaut arī porciju apmēri aptuveni vakariņu vidū lika bažīgi apsvērt iespējamo nepieciešamību vēlāk pilsētā iezubīt pa pizzai. tomēr beigu gājieni visu salika pa vietām, un no galda piecēlāmies gana ēduši un dzēruši), kā arī šķirstot vīna karti - mājas vīna viņiem tur nebija - pārliecināju visus par vienu ligūrijas rōzā. pats tīri vai nobrīnījos par sevi, iestājoties par tik ērmotu izvēli.
vakariņas ir apraksta vērtas. kvkzns paņēma vienu itālijas rivjēras tuvējos kalnos izvietoto pāķumiestu tradīcijās pagatavotu trusi, kas uz galda uzradās tikai tad, kad mēs ar ceļapīteru bijām uzņēmuši jau kādus 5 gājienus, tādēļ viņa visu laiku snaikstījās gar maniem traukiem. rezultātā es tiku pie krietnas 1/3 viņas porcijas, kas vakaru apzīmogoja ar labu sāta sajūtu. mūsējā vietējo specialitāšu degustācija toties bija šāda:
* vispirms atnesa pa ķopsītim fritējumu - tādus kā kartupeļu salmiņus, kas formas ziņā izskatījās kā frī, taču bija krietni garāki un taisīti no mīcītiem kartupeļiem. vēl te bija zirņu miltu bumbiņas ar kaut kādu brīnumu iekšā, kuru, sitmannost nesapratu, kas tas bija. tutto fatto a mano, tādējādi sākums uzreiz izskatījās daudzsološs. un tā arī bija.
* pēc tam galdā nāca sformato degli asparaghi maigā krējuma mērcē (asparāgi sablenderēti mazā šķidrumā, tad salikti zema cilindra formās, atstāti uz kādu laiku formas apgūšanai, tad no tās likti uz šķīvja un apmērcēti). ō, šis bija viens no krutākajiem gājieniem, būs jāpameklē recepte. asparāgiem, pēc visa spriežot vispār patlaban ir sezona, jo tie regulāri atgriezās arī virknē citu ēdienu. ēdām un cildinājām. vīns arī parādījās galdā kādu mirkli pirms šī, tā ka epitetu ziņā uzņēmām labu augstumu jau no paša sākuma.
* nākamais bija millefoglie no zirņu miltiem ar prosciuto un kāda vietējā siera strēmelēm pa vidu ar gabaliņu della tortina con pomodoro e mozzarella. millefoglie bija garšās bezgala piesātināts un pasāļš, tortina bija kaut kas līdzīgs picai margaritai, taču uz mīkstākas un irdenākas mīklas pamatnes. ceļapīteram ne tā ka ļoti, viņš saglabāja iepriekšējā gājiena tēmu un noskaņojumu, man atkal šāds kontrasts ļoti patika.
sāka attaisnoties mūsu izvēle par labu rozāvīnam, nevis baltajam vai sarkanajam. šādā kārtā to visu vakariņu gaitā pie katra gājiena varēja atklāt pilnīgi no jauna. maize arī bija miljons, ļoti piemērota mērces palieku nomēšanai no šķīvja. tad malks ūdens un kumoss tīras maizes, un tiek jau servēts nākamais gājiens.
* kas mums te nāca pēc tam? aha, grillēta kalmāra strēmeles ar asparāgu un zucchini salmiņiem, kas eppure mirkli pabijuši uz pannas karstā olīveļļā virs lielām liesmām. izkārtots uz šķīvja kā tāds miniatūrs žagaru saišķis. šis gājiens izdzēsa pēdējās šaubas, vai esam nonākuši labu saimnieku rokās, garšoja vienkārši izcili, produkti teju mirgoja spožos neōnos "mēs esam svaigi, svaigi, svaigi; svaigāki mēdzam būt tikai dzīvā veidā!"
* pēc tam uz galda nāca raviolini ar zivs pildījumu liegi sarkanā mērcē ar dažādiem jūras gliemjiem. ravioli tradicionāli ir viena no pirmo ēdienu disciplīnām kas, ja gatavota mājās, paģēr no cuocco izcilas prasmes - pati pastas pagatavošana jau ir ko vērts, ne mazāk svarīgs ir pildījums, un tad vēl mērce, kam viss ir jāapzeltī. vārdsakot, ja kādreiz iznāks saruna par raviōļiem, šī būs tā reize, ko atcerēties un pieminēt. te viss bija izdarīts lieliski, lieliski, cik vien iespējams. turklāt izskatījās, ka ravioli tikuši vārīti nelielā daudzumā zivju buljona, kas iznākumā arī spēlēja mērces partiju. šo arī kādus gadus 10 varētu mācīties un mācīties kā pagatavot.
* šim brīnumam sekoja ligūrijas krasta un jo īpaši dženovas patiesais lepnums pesto - šajā gadījumā lasagna al pesto di basilico. nekā cita, kā lazaņas lapas un pasto jau tur nebija, taču kārtējo reizi gājiena izskaņā ķērāmies pie maizēm, un šķīvji palika tīri bez nevienas zaļas kripatas.
* pēc reģiona "pūtevējiņiem" atkal atgriezās asparāgi kombinācijā ar steika strēmelēm. no šī gājiena tīri formāta ziņā ir vērts pamācīties, kā mājas vakariņās (tādās ar goda viesiem) neizstrīpot steiku no ēdienkartes, jo pārāk liels klucis, un ko nu tur apgrūtināt svētkus ar gaļas gremošanu. lieki piebilst, ka gaļa bija izcila un garšoja zvērīgi.
* kvkzns pa šo laiku bija dabūjusi arī savu trusi, no iepriekšējā punktā sarkanās gaļas atteicās, bet piedāvāja man savējo porcijas pārpalikumu. atkal asparāgi, truša ekstremitāšu kumosi bija novirti no kauliem (buljons bijis pasārts), mazās lillā olīvas un pāris kartupeļu gabaliņi, kas ķēruši cepeškrāsns svelmi. šajā raundā apgura sirds (c).
* un atlika ar vairs tikai deserts, kas šoreiz bija semifreddo (kas man beidzot patiešām likās izcili gards) zemeņu mērcē ar uz pannas liegi apkarsētu zemeņogu pusītēm. bōnusā saldi fritējumu kumosiņi - ricottas bumbulīši un un ābola šķēles mandeļriekstu panējumā (izšaujas korķi, aizsvīst briļļu stikli - pēc šiem kārtīgiem katoļiem nāktos sūdzēt grēkus par nekritisku slīgšanu kārībās un negausīgu nespēju tām pretoties).
megavakariņas!
vēl gribēju pieminēt, kā devāmies pilsētā līdz diviem naktī (nākamajā dienā tomēr bija darīšanas, kuru dēļ to gabalu mērojām), bet nu sanāks par garu, un jātaisās arī uz jūru, kvkzns te skraida ar dvieļiem un pludmales čībām - šodien atklāsim sezonu - un traucē man rakstīt. piebildīšu tik to, ka kokvilnas magazīnu teritōrijā norisinājās trīs patrakas ballītes, kurās varēja arī iesaistīties (viena laukumā pie 'birra e cuccina' viena uz milzu motōrjahtas, trešā vienā bārā), tālāk zāles laukumā smaržoja pēc upeņu lapām, jaunatne kūpināja ka sprakšķēja vien, pilsēta joprojām skaista.
nākamajā rītā kvkzns devās savā drūmajā misijā, mēs ar ceļapīteru pa to laiku pacēlāmies uz Santuario della Madonna della Guardia (glāb miesu un dvēseli!), pēc tam pārlidojām uz milānu - tagad skaitās, ka esmu bijis milānā, kaut arī ne nieka no tās neredzēju (nē, nu, redzēju jau, un tas pats bija gana citādāks kā citā IT pilsētās, tādēļ uzskatīsim, ka ar to arī gana) un atpakaļ uz romu 6 stundās ar pāris pauzēm autōgrillos. |
|