|
18. Maijs 2009|12:36 |
vispārējā kondīcija tāda, it kā patlaban būtu 3 naktī, un nupat varētu savīkšties dusēt.
bet tas diez cik skaisti nebūs gan.
pēdējās trīs dienas ir pagājušas kā ceļojums uz citu pilsētu. beidzot atklāju pignetto un garbatellu, kas izrādījās izcili slēpumi (lūdzu iespēju restartēt manus romas gadus, nenodzēšot to pieredzi, kas man ir tagad!). jo tagad es zinātu labāk, kā izvēlēties rezidēšanas vietu. un lai man kāds pasaka, ka labākā vieta romā ir vecpilsētā vai parioli. nē, nu sūdīga jau nav, bet labākā arī ne.
gastronomiskā bilance - divi romas 'gambero rosso' un viens pilnīgs žurnālgabals iekš bagnioregio, segnalato da michelin katru gadu, sākot no 2006). izdzīvojos kā sikspārnis pa blīviem bēniņiem, goda vārds. t.i., stāvu augstāk par ikdienu. visas trīs vietas nopeilētas, kā pirmās, ieejot teritōrijā. vēlāk, teritoriju apgūstot, katru reizi izrādījās, ka tā, kur apmetāmies, ir izcilākā no visām, ko katra spēja piedāvāt. man pat šķiet, ka pa šīm dienām esmu pārtērējis labas veiksmes limitus. tā nemēdz notikt no vietas, vienā laidā.
iziet pilsētā ar cilvēku, kurš neskumst par netikšanu uz to krodziņu ap stūri (visdrīzāk no kalna svētās trīsvienības kāpnēm; īpašnieku sauc ... vārds, draudzīgi saīsinātā formātā), bet uzticīgi nāk līdz uz kaktu, kas saucas garbatella (nu pēc kā tas izklausās, ko? tas ir pie sliedēm, un katrs, kurš kratījies pēc blakšu indējamā līdzekļa smirdošā B līnijas metro vagonā starp varjonkas džīnās iespriegotām balkānietēm un divarpueiro sandalēs ieautiem bengāliešiem - ceļā uz lido ostia, vienas svilināt savas rozā priekšās, otri tirgot feikus rī-benus, ir dzirdējis metro pieturu pieteicējas metālisko balsi - garbatella, prosima fermata san paolo basilica, uscita lato sinistro, un degunā iecērtas gan blakšu līdzeklis, gan smaržās, gan sviedri), ir laime. piedzīvoto un pieredzēto, ko citkārt var ievilkt pa mazam šķidram malciņam, šoreiz varēja griezt ar nazi un kraut uz maizes ar milzu čupu. |
|