|
13. Maijs 2009|00:13 |
gadījās, ka šodien pats savā garā nonācu pie skaidrojuma 'piedaudzības akmenim'. ir tur, teiksim, kāds tāds jaunais cilvēks, labi savārstīts, secīgs un sakarīgs. visi viņu glauda un priecājas redzēt un uzklausīt. bet ir arī tēma, kas mētājas kādā ceļa līkumā, attālu un bezgala nekādā ainavojumā. un tad vēl ir diena, negaidīta, kad cilvēks neglābjami, kā tramvajs pa sliedēm, jo šis gājums taču ir providences paredzēts, līdz tam līkumam nonāk un tēmu paceļ. tā nav vienkārša tēma, tā ir pati svarīgākā, ar kādu jaunais cilvēks jebkad saskāries, un kas viņā dzemdina ārkārtīgi svarīgo, turklāt, oriģinālo viedokli. lūk, tajā dienā cilvēks ļapņī kaut ko tādu, ka visiem kļūst indīgi, nelāgi ap dūšu.
---
citiem savukārt pa akmenim mētājas uz katra soļa. bet te arī cits gadījums - no šiem jau arī neviens vairs neko citu negaida, kā nemitīgu caureju un nesaturēšanu. |
|