|
11. Maijs 2009|23:49 |
man kādreiz sen atpakaļ rīgā bija tāda tipo-bomberjaka, melna, riebīga un sintētiska (tolaik nebiju diez ko turīgs, gluži otrādi), un kaut kur ar to mugurā biju iegadījies netālu no kādas virtuves, kurā bija piedegušas ne ta pankūkas, ne pelmeņi, cepti lielā sūdīgas eļļas daudzumā. kopš tās reizes tā mana nejaukā jaka vēl nejaukāk oda. un no tās smakas nekādi nevarēja tikt vaļā. bet laukā bija salta ziema, un jaka man bija viena vienīga.
un tas viss te šovakar tikai tādēļ, ka ārējā cietņa mūzikas krātuvē uzgāju vienu folderi ar dziesmām, kuras ne bez krietnas devas ironijas tolaik klausījāmies un attiecinājām uz sevi, kā uz tajās pausto ideju pretņiem iemiesojumiem. nu, tur bija piemēram tādi vārdi, kā "sajūtos kā sapnis tīrs.." oj, kā pie šitā izņirgties varēja.
un mums tās dziesmas ļoti patika, patiešām, bet smieties arī. |
|