|
9. Maijs 2009|11:14 |
citugad saulainā rītā man droši vien būs viena alga. tak interesanti pavērot negrandiozas, tomēr pietiekami būtiskas atšķirības domu frekvencēs ar sevi pašu kādā teju precīzu 365 dienu intervālā. lūk, pagājušā gada 12. maijā rakstīju šādi:
"tās āķis ir nepārspējams. iegriežas gluži kā pārkarsis motors, kas izkausē filmas kadrus garākus un laiktelpas starojumu velk ārpus ikdienišķās percepcijas ritma un sensoru sistēmas. šobrīd varētu arī domāt, ka esmu daudz ko steigā izņergājis un karstākā vēlēšanās būtu atgriezties situācijās, lai šur tur, tajā skaitā pie atsevišķu nepelnīti pavirši satiktu personu kājām pakristu ceļos un kādu stundu neceltos, sastingtu (tajā skaitā uz resno globālimperiālistu apdzīvotās villa igea terases - o, tur varētu palikt izlaidies zvilnī, ceļos krist būtu nepiedienīgi un, jāatzīst, arī nevajadzīgi) un mēģināt atcerēties, kas tā ir par filmu, kas griežas gar acīm. lielākajā daļā minējumu tā būtu filma par atgriešanos. palermo ir tik pārpasaulīga, ka ir derīga visnozīmīgākajiem notikumiem jebkura KĀRTĪGA CILVĒKA dzīvē. te varētu laulāties (redzēju 3 kāzām uzpostas baznīcas, un tā īpaši krutā chianti classico riserva korķis, ko par godu viešņām izvilku vakar, smaržoja akurāt pēc vīraka, kas palicis atmiņā no vienas no tām), varētu glabāt vecākus, atriebt nodevību, nodot pašam, aplaupīt tēvzemi, ziedot sudrabā kaltu altāri, iebraukt triumfa ratos, nomirt tumšiem samta aizkariem aptumšotā istabā kur smaržo pēc teoloģijas zinātnēm veltītas bibliotēkas.
par piemēru venēcijā uz šī fona var tik vien kā mēģināt saost pērn gaisā palaistu pirdienu, lielā vienotībā ar miljonu citu tādu pašu tūrisma industrijas pieviltu vientiešu, kā tu pats." |
|