|
21. Apr 2009|09:50 |
visas iecerētās giustinianas bisteccherias vakar bija ciet, kas ir lōģiski - pirmdiena taču. veicām tādu jau diezgan pavēlu ātro skrējienu pa pāķiem un agriezāmis pilsētas ugunīs. neko ātrumā citu nevarējām izdomāt, kā 'sa sartiglia', un diemžēl gaaalīīgi gaaarāmgarāmgarām. kļūda bija turp doties pēc mariota pieņemšanas. pēc izcila oratas carpaccio un lobītiem garneļnašķiem jumtu raujošā mērcē (pamatā vienreizēja olīveļļa), kas tika nomēģināti jūras discplīnā (tur bija līdzvērtīgas uzkodas arī no dārzu un lopu sfēras), sartiglias sardu beibīoktopusiem katastrofāli trūka košera, cernia bija nepiedodami saetiķota, bet mīdijas vispār garšoja pēc jyurassyuda (laikam kaut kāda kreisā sezona, jau trešo reizi pēdējās nedēļās uzraujamies uz šīs nejēdzības). kvzna pasūtinātais garneļu krēma risoto, ko mēs kategoriski atsakāmies pazīt citādu, kā vien tīra ambrozija formātā baudāmu pārmaigumu, vakar izskatījās tā, it kā to būtu gatavojis kāds latvju pavārs, darba savienošanas kārtībā pusnemaņā atgādāts no kāda lido. rīsi bija nosusinājuši visu mērci, un pa rorēm tos lejā varēja noskalot tikai ar krietnu klunkšķi vīna. velns, un vēl mirto vietā bija kaut kāds #$@*&^ portvīns, atvainojos.
labi, bet kvkzna dz.dienu tas vienalga nekā īpaši nesačakarēja, jo vismaz giancarlo bija uzdevumu augstumos, uzņēma mūs kā dārgus viesus, ļoti ar mums lepojās, un cēla gan mūsu, gan pats savas akcijas pārējo viesu acīs - nu, mēs arī vienīgie bijām glīti uzcirtušies, (das heisst, nebijām tikuši līdz mājām pārģērbties pēc citiem vakara sarīkojumiem). vakariņu gaitā mūs apgādāja ar visādiem krietni baudāmākiem ārpuspasūtinājuma niekiem un galu galā arī ar ļoti mērenu rēķinu - divi cipariņi uz sīkas 3X3cm rūtainas lapeles.
atgriezušies pēc pusnakts piesūcāmies pie mūsu pašu saldētavā mērdētā mirto, un pavadījām vēl vienu jauku pusotru stundu atceroties visādus smieklīgus atgadījumus no mūsu pēdējo gadu dzīves - īpaši no tiem pirmajiem itālijas gadiem. |
|