| ak tā.. tiešām? padomā tik, nemaz nebija ienācis prātā. |
4. Apr 2009|10:31 |
lasot ikstenas 'konstantinovu', man tomēr nav pienākuma zināt, ka kaut kur miglā eksistē kāds tēls, kuram šķiet, ka viņam ar šo darbu ir pat tādas kā cēlonības attiecības. katrā ziņā toreiz, kad stāstu lasīju svaigi publicētu KD interneta versijā, lasīju bez kādām šādām zināšanām, un toreiz man nudien nešķita, ka autori kāds būtu talantos apdalījis.
galu galā, var taču arī tirgus laukumā vai kādas partijas kongresā noauroties - eu tu, zaglīgā dirsa, panāc šurp - lai pēc tam noskaidrotu, cik no klātesošajiem pieļauj, ka šāds epitets varētu būt attiecināts uz viņiem, un, kas pats smieklīgākais, patiešām panāks šurp un pavaicās - pag, pag, kā tu mani nosauci? vai vēl ļaunāk - izvērsīs tiesāšanos un tādējādi plašu tautas masu prātos nostiprinās savu sakaru ar minēto frāzi.
piemēram, tie, kuri ir redzējuši rafaēla istabas vatikāna palātās vai siksta kapellas griestu freskas - vai jums patiešām katru reizi vispirms ataust atmiņā fakts, ka neviena seja, ne tā, kas platona un aristoteļa veidolā dzīvojas atēnu skolā, ne tā, kurai pastarās tiesas sižetā tiek mizota āda no kauliem, nav vienkārši tā - no pirksta izzīsta, bet gan to dienu realitātē noskatīta un piešķirta dažādiem nepārprotamiem tēliem saskaņā ar tābrīža valdošajām atiecībām ar mākslinika ego? ka patiesībā tur reliģiska vēstījuma vietā ir ļaunatminīga prāta radīta prasta pīļu dīķa hronika ar konkrētu datējumu.
šim mēs dodam rokās labo darbu brošūriņu, tam slikto darbu kopotos rakstus, šo devīgo beibi padarām par svēto mocekli aleksandrijas katrīnu ar sārtu vaigu un sulīgu bisti, bet tos, kuri man nesen darba ķiteļa kabatas pieķēzījuši, kā noraustījušos ņuņņas sēdinām nolādēto laivā.
 |
|