|
28. Mar 2009|18:39 |
esmu konkrēti nolicies. šodien pusi dienas nogulēju, svīdu zem segas un sapņoju par mākslas tirgus štellēm neapolē. pirms tam visu nakti murgos analizēju vienu teksta gabalu, kam vajadzētu pavērt plašus vārtus latvju laikmetīgajiem gleznotājiem uz visitālijas labāk slēptajiem saloniem un buduāriem. eksistēja mīts, ka to vajadzētu tikai publicēt, kā viss panestos. efekts balstījās "diagonālā lasījuma" fenomenā. sak, katra teksta programma slēpjas diagonālē - un pat ja tu to izlasi, kā jau daždien normāls cilvēks, diagonālais vēstījums ieaužas zemapziņā pa tiešo. pa kluso.
bet vakarvakarā ar pāris mēriņiem grapas tiku vaļā no ļaunās dūšas un vēlmes vemt asiņainas putas. toties vispārējā kondīcija pārgāja sen nepieredzētā drudzī. pirms līst gultā, drebošām rokām meklēju kādu tēkreklu, jo šķita, ka pa pliko šoreiz nebūs nekādas gulēšanas (tā kā tēkreklus jau veselu mūžību neesmu valkājis, tā smarža man atgādināja to vešpulveri, ko lietojām rīgā), apģērbos un krampjaini trīcēdams tūcījos zem segas.
tad es atcerējos savu vecotēvu, kuru 84. gada vasaras beigās veda uz rīgas pirmo slimnīcu. kādas dienas pirms tam viņš šausmīgi strauji savārga, atnācis no veikala trīcēja tāpat, kā es vakar jutos. kaut kas gāja galīgi šķērsām, tādēļ vecāki izsauca ātros un viņu veda uz slimnīcu. es toreiz nebiju mājās, bet mans brālis stāstīja, ka vectēvs esot pats kāpis pa trepēm un raudājis. nu ne tā, ka raudājis, asaras viņam tērcēm tecējušas pār grumboto seju. tā arī mājās vairs neatgriezās. pēc kāda mēneša viņu rūjienā apglabājām.
bet tajā trīcēšanā zem segas bija kaut kas sasodīti kaifīgs, es vakar šajā sakarā sev piefiksēju, ka tad tu no tādas ņemšanās un vazāšanās esi beidzot ticis mierā un vari reiz atslābt. ienāca prātā, ka nolikt ķelli arī varētu būt līdzīgi kaifīgi. |
|