| pagājušās desmitgades verdi un viena no viņa traviatām |
19. Apr 2008|01:15 |
ja nemaldos, tas bija 1999 gads, kad kādā pavasara dienā rīgā netālu no nupat atvērtās rēveles-latvijas viesnīcas, kātodams mājup vieglos dzirkstošā vīna garaiņos, uz zemes pamanīju lapeli ar balto pusi uz augšu. tā bija traki balta un tīra, gluži kā nupat no tipogrāfijas iepakojuma pakas izkritusi. es lapeli paspēru, un tā, kādu nieku pavirpuļojusi, atkal nokrita ar balto pusi uz augšu. gļuks, pirmajā brīdī es nodomāju
un pieliecos lapeli pacelt. nē es patiešām nebiju nojucis, tā izrādījās skrejlapa ar piedāvājumu doties uz varšavu uz šī te, sauksim viņu par verdi, koncertu. kādu laiku pirms tam, biju kaut kur lasījis, ka viņš nekoncertējot jau vairs pat savā asv, par citām pasaules malām nemaz nerunājot. un te - ar lieliem cipariem rakstīts, ka brauciens busā + biļete uz koncertu maksā veselus 55 latus.
jūlijā uz kārtējo latvju vasaru no čikāgas ieradās rich, mēs viņu divatā sagaidījām lidostā, bet ņemot vērā, ka mums vairs diez kā negāja, viņa devās sazin kur uz kurzemi rakties pa nez kādiem lībiešu kapulaukiem, kamēr mēs ar richu iestūmām daugavpils vilcienā divriteņus un devāmies nedēļu garā ceļojumā pa nekurieni (t.i. zemi, kur neeksitē filosofija, mode, kino, krutums un kas tur vēl). pirms visi bijām metušies kur nu kurais, rich man iedāvināja autora jaunāko plati (no kura šī dziesma), kas svaigi bija iznākusi amerikā, bet mums šajā krastā joprojām daudz kas šķita gluži kā pasakā. kaut kad vēlāk mēs divatā rīgas dzīvoklī sēdējām pie milzīgas pudeles un klausījāmies plati, daudzas reizes un runājām par vīrieša štelli. manā izpratnē tā toreiz sastāvēja no apņemšanās pasūtīt ellē visu sievišķo štelli un doties ... doties, jā.
to es īstenoju kaut kad, šķiet gadu vēlāk. to atzīmēdami, kārtējo reizi plosījāmies apkārt ar richu. kopš kādām dienām mitinājos teikā pie vecākiem, nolīdis vienā istabā kā eremītāžā. ričam bija jālido prom, atpakaļ uz savu čikāgu mācīties par filosofu. kā parasti, un tas mums patiešām bija izdevies, mēs sapūtām buras varen brangas, un nonācām mājās pie manas kursabiedrenes, kuru visnotaļ ieredzēju un ieskatīju par savu draugu (+piedalījos viņas savešanā ar richu). tur mēs sarīkojām nelielu dižošanos un kā asinsbrālības zīmi uzšāvām viens otram pa žokli (tā, ka pāris dienas bija sāpīgi ēst) . pēc tam vazājāmies trijatā pa čakeni, saule jau ausa, kad vienā no kafejņicām viena malka mani nodēvēja par fizikas studentu no labas ģimenes, šķiet manu melno raga briļļu dēļ, un pateica man vēl kaut ko, ka patiešām sajutos.. uz mata kā tāds fizikas students no labas ģimenes (šķiet - kad dzims tavi bērni un uz tavām rokām nomirs tavi vecāki, tad tu, idiņ, varēsi man dirst par dzīvi).
pārbraucu ar riteni mājās, kad saule jau bija krietni palēkusies, un piebeidzu vēl pēdējo grādīgo materiālu, klausoties joprojām to pašu riča vesto plati.
retrospektīvā raugoties, toreiz uz vairākiem gadiem diezgan pamatīgi nogāju no ceļa.
mūsdienās esmu precējies, ričam ir dēls, kura māte ir mana kursabiedrene, viņi abi dzīvo rīgā. man ir etro bezrāmja brilles un esmu nolēmis tās beidzot nomainīt pret kaut ko prātīgāku. kāds šveiciešu hightechs būtu pašā laikā.
kaut arī dziesma jau ir par būtni ar charcol eyes and monroe hips.
kā viņam tādas izdodas.
http://www.youtube.com/watch?v=74xpualjuhk
|
|