| Atkāpšanās. |
17. Mar 2009|13:29 |
Padevāmies. Kaut arī kalnos sniega vēl līdz kaklam, mēs neatgriezeniski esam pārkāpuši citā gadalaikā. Pat svētdien kalna kondīcijas nebija gana spēcīgs arguments, lai izvilktu mūs no gultas, savukārt šodien pārvilkām svītru galīgi – no mājas iztaisījāmies agrāk, lai aizvizinātos uz veco māju kvartālu pie mūsu labā gommistas nomainīt riepas. Rudens pusē, kad likām ziemenes, paļāvāmies uz viena tipo zinoša kolēģa ieteikumu mainīt tuvāk šībrīža mājām, taču tur piedzīvojām ceļojumu viduslaiku medicīnā – vispirms, visnotaļ kreisi pieparkojušies, karājāmies rindā uz diezgan dzīvas ielas, pēc tam redzējām, kā no kādu 10 kvartālu attāluma atskrien viena spoža bmw lepnais īpašnieks dusmās un tamlīdzīgos pārdzīvojumos trīcošām rokām – varētu būt, ka jau kādā nākamajā līkumā noripoja kāds no jaunajiem spožajiem nule (ne līdz galam) uzskrūvētajiem riteņiem. Bet pēc tam, kad jau apsvērām domu mukt, mūsējo muģilu pārāva turpat uz ielas s pomošču loma, zubila i kakoj to tam maķeŗi. Pēc tam sveiki-batareiki, līdz pavasarim.
Mūsējais normāli TO dara darbnīcā, tad regulē riteņus un pēc tam vēl izsniedz izdruku ar datora uzmērītiem rādītājiem, sak’ viss pārbaudīts, ripos nežvankājoties.
Nemaz ne tik dīvainā kārtā šis fakts un izšķiršanās ir teju kā tā kino tēlainības vajadzībām lietotā virve, kurai saspensa labad pamazām trūkst pa valgam, lai vienā brīdī paliktu pēdējais diegs, kas arī trūkst un tad notiek krišana ar „čudom zacepilsja za balkon vtorogo etaža” elementu. Tas par to prombraukšanu, ar ko sāksies jauna nodaļa mūsu stōrijā, es pat teiktu – jauns sējums.
Atkāpšanos reģistrēju arī svētdien, kad kvkzna mudināts beidzot saņēmos nobēdzināt pūlijas brauciena vīna kastes no tās vietas dzīvojamās istabas stūrī, kur tās biju glīti nokrāvis, uz tam piemērotāku vietu vēsajā kambarī. Vienā vīndarītavā pagādātās divas kastes izkrāvu pilnībā – jo tas tāds normāls vīns ikdienas vajadzībām (ok, mums tā ikdiena pēdējā laikā jo īpaši brīžiem velk uz mērenu svinamdienu līmeni) . citas četras tika organizētas savādāk. Vispirms, savilcis pieri grumbās tās pētīju, cilāju, salīdzināju ar pāris etiķetēm, kas no šīs pašas sērijas vēl joprojām, kopš mūsu iepriekšējā pūlijas sirojuma (2 gadus atpakaļ) , dainu skapī uzglabājušās. Beigu beigās sāku krāmēt tā un šitā. Vilkt no plauktiem atkal ārā un krāmēt kastēs, un plauktos likt pavisam ko citu. Rezultāts – 2 kastes ar miksētu saturu tika ar lielo skoču aizvilktas ciet, un te nu tās ir – pirmās divas gatavās sapakotās iedzīves vienības lielajam mājupceļam.
Vivļariga! (aptuvens citāts no „Ķiršu dārza”) |
|