|
3. Mar 2009|09:15 |
nupat nodomāju, ka, ja man pat vakaros riebjas līst gulēt, jo tas nozīmē tikai tādu filmas montāžas "čik", un jau rīts būs klāt, zvanīs modinātājs, būs jāceļas, un sāksies viss no jauna, kaut kas ir aizgājis totāli greizi pašos pamatos.
es, protams, zinu, kas tieši. un galvenajos vilcienos zinu arī attaisnojumu tam, kādēļ neveicu nekādas darbības, bet vienkārši emigrēju.
vēl es vakar konstatēju, ka šādos apstākļos, ja mani pēkšņi intervētu kāds dzeltens žurnās, bez diršanas varētu apgalvot, ka ģimene sniedz vislielāko gandarījumu, mani gandrīz glābj un uzlādē pozitīvi, lai pietiktu dukas nākamajā rītā doties kartējā cēlienā krabja-čerez-čortačku-krupja gaitā aizklumpačot līdz vakaram. dienas beigās es ģimenē paglābjos kā čurikos, mājiņā, augstāk par zemi.
bet bija laiki, kad nācās dzirdēt šādus steitmentus, tad pirmā doma bija "ĀĀĀ - muldat, muldoņas pielaizītie!"
UPD: kārtējais privātais piemērs teicienam "sģelal ģelo, guļai smelo". bļin, ir vērts saņemties visupirms tiem nepatīkamākajiem pienākumiem. pēc tam kaut vai 8. marts. |
|