| haikablie |
28. Feb 2009|19:02 |
skatos pulkstenī - pārāk agri
tas limoncello
skurbina
recepte:
kādā vismaz pāris gadus skrīnētā tirgū sestdienas dienā ierodas kādu nieku pirms diviem dienā. te tas aprēķins ir tāds, ka tad ir visinteresantāk. pusdienas laikā tirgus veras ciet, bet svētdienā nestrādā, tādējādi akurāt šajā brīdī tirgotāji cenšas iztirgot visu, kas viņu krājumā. viņi kliedz, cits citu pārkliedz, riskēdami ar dziļākajiem plaušu nostūriem, cenas uz tāfelītēm rūk ik pa 5 minūtēm. tirgus viesiem fiziski tiek uzbrukts ar dažādiem kāļiem, ķiplokiem un artišokiem pilnīgi katram, kuram vēl ir kaut cik brīvas rokas, lai tajās vēl varētu iekabināt kādu maisiņu ar brīnišķīgu materiālu, kas nu nemaksā gandrīz neko.
tomēr kādā brīdī, tirgotājos ierunājas pašcieņa, un atlikums tiek aizsegts tirgus būdā un aizvests nezināmā virzienā.
tas ir teātris un azartspēle vienlaikus.
te var pa 50 centiem kilogramā dabūt sicīlijas mazos apelsīnus, sarkanus kā venozas asinis. selerijas tev pa velti iespiedīs rokās kā ziedus, ja pirksi ko vēl, milzīgie gamberoni (iepretim salīdzinoši nelielajiem gamberiem, un vēl sīkākajiem gamberettiem) no košiem 20 eur par kg zaudē precīzi pusi. zemāku cenu pavisam droši negadīsies sagaidīt, tādēļ nu ir jāņem.
--
tālāk mājās atliek tik tāds sīkums - sarežģītākā lieta ir pēc iespējas fiksāk atdzesēt piemērotu baltvīnu no dainu skapja.
labā katlā uzkarsē eļļu, tajā samet veselas ķiploku daivas, tās apbrūnina un piepilda virtuvi ar brīnišķīgu aromātu. tikmēr prāvā duršlāgā izlietnē skalojas no tirgus pārvestie gamberoni. kad ķiploki jau kļūst brūngani, pieber kumosiņos sagrieztus seleriju (sedano) kātus, kurus arī karstajā eļļā nosvilina, aromāts pa to laiku ķļūst vēl asinskārāks.
tad pieber gamberonus, tos uzsilda, gāze pilnās liesmās - kad temperatūra sasniegusi gana augstu atzīmi, pielej glāzi baltvīna. izdzen šnabi gaisā, visu apmaisa, netraumējot dzīvniekus, un ļauj kādu nieku, bet patiešām nieku, pasutināties mērenākā tveicē. tad pieber seleriju lapu kapājumu un visu slaka no sicīlijas apelsīniem izspiestajā sulā (vispār aistētiski tā sula izskatās tikai spiešanas un liešanas brīdī, jo vēlāk tā konvertējas tādā zilganā tintē, tādēļ pakazuhas gadījumos šādiem nolūkiem tomēr labāk noderēs normāli oranži augļi, ja. tiesa, manā prātā tā apelsīnu izcelsme un svaigā augļa garšas īpatnības nospēlēja būtiskāku partiju par izskatu, tādēļ mana vispārējā sajūsma galugalā nemazinājās). tad vēlreiz uzsāla ar liesmām, tās apslāpē un visam ļauj kādu nieku atpūsties.
pēc tam pārceļas uz ēdamistabu teju kā uz citiem medību laukiem, kur nektārs vārdā vermentino di sardegna (mūsmājās ļoti iecienīta etiķete no hipermārketa "panorama" enotēkas - tāds dabūjams tikai tur un vēl salā pašā), kā arī ambrōzijs viegli sārtās čaulās, no kurām izģērbjams gluži kā ilg_kvēl_celibātā_cerēta līgava kāzu naktī.
|
|