|
9. Feb 2009|18:17 |
atcerējos, kā ēdām vienas ļoti vēlas vakariņas lisabōnā. kaut kur bijām iekavējušies, līdz ar to pilsētā izgājām krietni pavēlu un krogi pamatā jau bija ciet. tomēr laimīgā kārtā vienā tādā galīgi 70-tajos būvētā blokmājā pavērās skats ar vecajiem, kas skatījās futeni pie bāra letes, bet dibenplānā rēgojās arī vēl apgaismoti galdiņi. katrā ziņā, krodzinieks mūs pieņēma, apsēdināja un pavisam drīz jau bijām vienojušies par patērējamajiem materiāliem un virtuvē tika nodots pēdējais tāvakara pasūtinājums. necik daudz nebija jāgaida, kad no virtuves nāca laukā dažādi ēdiei, ko nu tur bijām sarunājuši ar lāga vīru.
bijām jau noņēmuši pa provei, kad promejošais krodzinieks pēkšņi apsviedās un vaicāja: "aroš?"
"si, aroš", atbildēju ar patiesu entuziasmu, uztvēris jautājumā kr.val. ~jautājumu "horoš?", sak', viss ir kārtībā, ļoti garšīgi, paldies jo sirsnīgs. vecais mainīja trajektōriju un metās virtuvē, no kurienes pēc mirkļa atgriezās ar šķīvi kūpošu rīsu.
nē, nu, rīsiem jau arī nekādas vainas nebija, un lisabōnā tas ēdiens jau ar ne nieka nemaksā.
starplaikos runājot arī itāliski man šad tad pasprūk pa kādam vārdam krieviski. sakšu vai angļu vārdi šādi nekad pa mēlei negadās. |
|