| |
[31. Maijs 2016|15:36] |
tajā svētdienā, kad rīga skrēja to sūda maratonu, sataisījāmies vienam īpatnējam ceļojumam. sataisīšanās iekļāva vairākus ļoti pazīstamus elementus. tādu kā satraukumu, internetu pētīšanu, ārpuskārtas speciālu iepirkšanos ar čeklisti, čemodāna krāmēšanu, laicīgu takša izsaukšanu, apsēšanos pirms ceļa, takša zvanu, ka bļe, esmu uz dzirnavu ielas pie tērbatas ielas, un te ir baigais korķis - uz ko es atbildu, ka bļe, loģiski, šodien taču maratons un korķis tādēļ, ka brīvības iela ir ciet, un caur to pie mums netiksiet. tālāk nācās secināt, ka pilnīgi līdzvērtīgs iq ir vēl 3 citu takša firmu šoferiem.
nuneko. ārā līst, mājās sēdēt un gaidīt uz kādu gudrāku taksi vairs nav laika, check-ina dedlains tuvojas. pie alberthoteļa arī neviena takša, attiecīgi metam pontus pie malas, dodamies pastaigā. agrāk šādā situācijā šausmīgi saskaistos, bet šis nav vienkārši ceļojums, un galamērķis tiešām ir aizejams kājām. pa ceļam pie briāna ielas vēl saņēmu šalti no kāda pārlieku steidzīga auto, un arī tas, kaut pat tagad palicis prātā, nekādus lamuvārdus tobrīd neizsauca. manā vietā nolamājās 3 pretimnākoši saulesbrāļi, kas uzlaboja garīgo.
iečekojāmies numurā. apskatījāmies iekārtojumus, aprunājāmies ar personālu, paēdām vakariņas, aizgāju uz tuvējo veikalu pēc ūdens un našķiem, nobildējām pašīti, aizsūtījām radiem, sakopāmies un aizgājām gulēt. nākamajā rītā programma sākās agri, un nebija vēl pusdienlaiks, kad dienas, un jāsaka, pedējā nepilnā gada maksimums jau bija pavadīts. pasaule apgriezās kājām gaisā, un sākās atslābums.
man pa pauri maldījās visādas banālas domas, kas tobrīd pārsteidzošā kārtā itin nemaz nešķita banālas, jo precīzi aprakstīja izjūtas, atklāsmes un secinājumus. tajā skaitā arī par šo pašu ceļojumu, kurā bijām devušies dienā, kad rīga skrēja "to sūda maratonu". pieņemsim, ka cilvēki kravā tašas, lai, citur iepazīstot visu ko jaunu, atklātu kaut ko citādu un nepiepazītu arī paši sevī. tad šis ceļojums bija visiem ceļojumiem ceļojums. pat sajūsmas pilnais brauciens uz aizdīķi, kas man līdz šim palicis prātā kā piepildītākais, ir vakardienas atmiņas par kokakolu pudeles dibenā salīdzinājumā ar šo pārgājienu 4 dienu un nepilnu 10 kvartālu garumā.
pēdējā dienā visu atkal bijām sakrāvuši somās. apsēdāmies uz gultas, pirms kāpt lejā uz mašīnu. man mugurā bija tas strīpainais krekls, kas strīpaino reisā "agnese pacel kājiņu" bildē ar porto vecpilsētu fonā. tuk-tuk pie durvīm - pusdienas. a kas pusdienās? flotu makaroni! ok. vēlreiz apsēdāmies, apēdām flotu makaronus un - jūriņā. |
|
|