| baltas miškas |
[6. Jul 2015|10:16] |
šorīt kāpu pa metāla saliekamajām kāpnēm pie griestiem aizvērt jumtalogus, jo sola lietusgāzes. uzrāpies virsotnē, nevilšus izlasīju, kas rakstīts uz augšējā pakāpiena - muļķīgs ieradums izlasīt visu, kas kaut kur rakstīts. a rakstīts tur bija “kwikkie”, kas labi sasaucās ar manu iekšējo monologu, augšup kāpjot: “nenopisties, tagad tikai nenopisties”. jo mājās biju viens, un kurš mani evakuētu, ja pēkšņi kwikkijs ar saliekamajām kāpnēm?
brīvdenās biju viļņā, kas bija karsta kā elle, tādēļ ļoti ticami uzdevās par kādu vidusjūras valsts pilsēteli. viss bija kruta, daudz visa kā jauna, ali garšīgi, ēst gardi un lēti, cilvēki brīnišķīgi. |
|
|