| |
[12. Jun 2014|10:40] |
porto pilsētas tirgusvečas un pāris ēku fasādēs izvietotās figūras kādiem ne vēlīniem un ne arī agrīniem (tādiem drīzāk viduvējiem, toties jau iedzert un gulbž saskatīties paguvušiem) gājējiem lietainā darbadienas agrā pēcpusdienā, kad krastmalas krogiem galīgi nav ko darīt un tirgusvečām tāpat, kādas nedaudzas dienas atpakaļ atklāja šīs gleznainās pilsētas vienu no leģendām. proti, kā jānis kristītājs tika pie savas šubas.
(g.āboliņa balsī) es jums pastāstīšu. nekas īpašs jau tur nebija, vienkāršs sadzīvisks konflikts sabiedriskā vietā. sao joao, jeb sau žau, jeb vienkārši jānis kādu dienu kā jau parasti neomā un paģirās pliks vazājās, bet tais laikos visi sao vazājās pliki, pa ostmalu meklēdams kādu banānu, šķiņķa kaulu, ko nokrimst, kādus večus ar novadējušās vīna paliekām, nu samazgas un saslaukas visādas, no kādām parasti arī visi sao pārtiek. nebija ne banāna, ne kaula. ne veču, ne vienkāršu sao. toties skuķis šubā. tikai un vienīgi šubā. nu, ja nav banāna, ne vīna, ņems šubu. jānis norāva jaunavai šubu, sadeva viņai ar to pa pežu, jo tā kaut ko tur pukstēja pretī, un tālāk pa krastmalu jau padevās kā tāds hārlemas pimps.
te viņa dzīve pēkšņi sāka iet kalnā. ļaudis joao pēkšņi sāka ievērot un aicināt ciemos, sēdināt pie galda un dzirdīt ar sauso balto niepoortu, pasniegt labākās pilsētas francizinjas un bakaļau, bumbinš un kroketš un dot uz primaveru brīvbiļetes. tā nu jānis no šubas vairs nekad nešķīrās, bet kad tēvs atņēma viņam dvēseli, jo gana pa kristībām uzdzīvots, un viņa miesas tika nobēdzinātas kādā klinšu alā, pilsētnieki dziļā mīlestībā un pateicībā kādas ēkas fasādē ar skatu uz to vietu krastmalā, kur jānis bija ticis pie sava slavenā ieģērba, iemūžināja savu sao figūriņā, kas attēlo šubā tērptu, bezgala laimīgu un ar dzīvi apmierinātu bārdaini.
alternatīvākās, laju kristību ballītēs joao šad tad tomēr arī bija pastāstījis, kā ticis pie šubas. un tie citi pilsētnieki, laji, reaģējot uz sao joao slavināšanu, kas auga augumā ar katru gadu, un oficiālajām sao joao svinībām, kas bija kļuvušas par pilsētas svarīgākajiem svētkiem, pat svarīgākiem par primaveru, kādas citas ēkas fasādē turpat netālu ievietoja citu figūru. tā atēlo jaunavu, kurai kāds ar varu norāvis tērpu un nu tā nesekmīgi cenšas piesegt savu godu un kaunu.
te tīri vai jūtu, kā slāpējat vēlmi pārtraukt šo stāstu ar jautājumu - bet jaunava... kas notika ar viņu?
:) (tāds vieds g. āboliņa smailijs)
ar viņu viss bija kārtībā. ne uzreiz, protams, bet ar laiku viss nostājās vietās. kaila nīkdama krastmalā, viņa tina atpakaļ filmu un konstatēja, ka ar šubu pa pežu sadošanas epizode tomēr bija sniegusi bezgala saldas sajūtas. viņa to pastāstīja draudzenei, patrīciešu dzimtas atvasei, kas nāca pie viņas uz ostu ar pārsālītām omletēm, jo īsti neprata gatavot. viņai šķita, ka sāls omletē ir pati sāls. bet ēst varēja. un nesāksim te par omletēm. mūs interesē šuba. un jaunavas. ptriciete ļoti ieinteresējās, jo vadīja savas dienas garlaikojoties. viņas abas devās uz ģimenes pilsētas rezidenci. kamēr vecāki bija darbā, salūkoja mammas šubu un viena otrai sadeva ne pa jokam, ka spalvas vien putēja. gurdi gulēdamas uz persiešu tepiķiem tās kūpināja rešņus tēva cigārus, tak nepagāja necik ilgs sprīdis, kā viņas atkal metās viena otrai virsū. un ne vienu reizi vien.
tā diena pagāja vienos priekos. patriciešu vecāki gan bija citādi audzināti, un kad mājās agriezušies, atrada pārkaifojušās jaunkundzes kailas, piekusušas un nolipušas ar šubas matiem zvilnam uz rakstīta tepiķa, abas iztrieca no mājām. šuba bija vienīgais priekšmets, kas paķērās līdzi. krastmalā abas saprata, ka olas un sāls omletēm nu būs jāpelna pašām. ilgi nebija jādomā, risinājums bija tepat, pašu rokās - šuba. bijusī patriciete sasolīja savām augtāko aprindu draudzenēm ar šubu pa pežu un šī ziņa kļuva par vasaras hitu. necilā nišā, kur kāds noslīcis zvejnieks bija glabājis savus tīklus un žebērkļus, viņas ierīkoja salonu, kur ieradās maskējušās patricites - gan meitas, gan arī mātes, visbeidzot vecmāmiņas un transpersonas.
mūsdienās šādu spa piedāvā teju katra tirgus veča, kas maisāa pa ostmalu. ne vēlīniem un ne arī agrīniem (tādiem drīzāk viduvējiem, toties jau iedzert un gulbž saskatīties paguvušiem) gājējiem lietainā darbadienas agrā pēcpusdienā tās no lejas sauc - ar šubu pa pežu! ar šubu pa pežu! bet gājēji tik dodas tālāk, nosmejas pie sevis, bet dodas tālāk. tad aplūko sao joao figūriņu (http://3.bp.blogspot.com/-z5tTRikpebI/Tg01RidVWKI/AAAAAAAAADs/erMvlXHAOGs/s1600/100_0078.JPG), un turpat kādu nieku tālāk arī jaunavas (http://static.panoramio.com/photos/large/42929153.jpg). un, lūk, kas jocīgi - gūgles attēlos meklējot sao joao porto, šamais nemaz neuzrodas, ir tikai visādi karnevāli un plikā jaunkundze. pašu joao atradu vien, gūglējot angliski. |
|
|
