| |
[29. Okt 2012|08:29] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Major Lazer - Lazerproof Continuous Mix | ] |
pienācis rīts, kad man atkal jāiet uz darbu. ceļojums bija ōsamākais no tiem, ko vispār spēju atcerēties. par spīti tam, ka nez kādos murgos biju nopircis rīgas biļeti no charleroi kaut kādos tur sešos no rīta, un šī atskārsme, kad biju to laimīgi piemirsis un vienu dienu iepriekš, pašķirstot izdrukas tomēr atkal konstatējis, tīri vai samaitāja garīgo visam vakaram, kas bija paredzēts pavadīt vienā šahtā ar bruklinas indie papašām un vieniem spāņu psihopātiem (abi savos divos gājienos aizmēza visu drūmo, ko ieēdu līdz ar paelju. mhm, paelju ēzdams ari ielīdu telefonā meilā paskatīties, cikos tad man tipo parīt jālido).
bruksele pirms madrides bija ļoti laipnielūdzoša. tā ir ar zemajām ekspektācijām, tipo tu neko daudz negaidi, un tad notrāpies pie īstā cilvēka (paldies, paldies, klanos vēlreiz līdz zemei), īstajos laikapstākļos, īstajos kvartālos, īstajās ēdināšanas iestādēs un viss sakrīt uz ērgļiem. man ļoti patika pilnīgi viss. nākamās dienas brige vispār neprasās komentējama. pēc iepriekšējā naktī īstenotā bārgājiena bija pavājas fiziskās dotības, kas tika atrisinātas ar to pašu vellu un tad man iestājās eiforiska labsajūta un visatvērtība, ka es būtu gatavs iemīlēt vangažus un kalnciemu, savukārt brige uz šī fona bija tīrākā halucinācija.
un patika ceļot vienam. vazāties pa madridi vienam, doties biedējoša garuma kājāmgājienos, kur citiem uzreiz būtu prasījies pēc takša vai vismaz metro. izvēlēties vietas, kur kaut ko uzēst. sodien gribam zobenzivi, vai vienkārši kaut kādu kājāsstāvotēdamu empanatu ar atunno vai kā to nu tur rakstīja.
priekšpēdējā (sestdienas) vakarā pavēlu braucu briseles metro uz vienu nomali pie klasesbiedra kopā ar ļaudīm, kas stipri atsita izjūtas, ko savācos museo del prado goijas pintura negra pagarabzālē. tāda normāla elle, bet tēmā, jo vajag dažādību. ar klasesbiedru viegli iedzērām un uzpīpējām, ierēcām, paklausījāmies mūzikas, apmainījāmies ar visādiem pēdējo laiku atklājumiem, padzinām par festivāliem, koncertiem, seriāliem, sievietēm (man šķiet, apgrieztā secībā gan). vispār par visu aktuālo. un viņš izrādījās nu normāls blablabla partneris, iespējams labākais no visiem. mēs esam tīri sen pazīstami. senāk nekā jebkurš cits, ar ko mūsdienās mēdzu saieties. līdz ar to viss ir īzī, satiekamies pāris reizes gadā, un viss ir kulē tā vai citādi.
nu labi. tagad ir tāds kā pēcsvētku depresņaks nedaudz. gribas plātīt rokas (tāds fjoklas žests no vienas viņas bērnības bildes). bet ir sajūta, ka pat ja, lūk, šinī mirklī nekā man nav, viss ir iespējams. mhm. just keep walking. (no braukšanas transportā var iedzīvoties resnā pakaļā un neattīstītās kājās) |
|
|