| es smejos gardi un skanīgi kā atslēgu saišķis |
[17. Okt 2012|16:08] |
šitā ir viena ārprātīga nedēļa. nemitīga desa, šļāgers un samaitātas nākamās dienas.
vakarnakt, kad lieti un vēji cirtās sejā, es uz divriteņa pārvietojos pa pilsētu. pie delīsnakiem pamanījos pakāst atslēgas. atčohnījos tikai pie kubas, ka nav ar ko ričuku saslēgt. savā kukū nolēmu izmantot iespēju izbraukt maršrutu vēlreiz, avosj.
atslēgas atradās. dzīvē tā parasti nenotiek, tādēļ pieņemsim, ka es šito nosapņoju. tiesa, realitāte ir tāda, ka atslēgas ta atradās, bet piekariņš, kas (ok, dizains ir godīgs plaģiāts) pēdējā gada laikā simbolizēja manas personības būtību, ir pazudis. droši vien mētājas dubļos un dzeltenās lapās, kurās par spīti lietum un tt pamanīju atslēgu ņudzekli.
un lai. bija jau arī laiks šito beigt. te es tad arī atvados no sava uzticamā atslēgu piekariņa, kurš nekļuva par lieko elementu un pratās pats
( mana piekariņa bilde )
un šorīt mazgāju matus ar savu jauno šampūnu, kuru nopirku uzķeroties uz solījuma, ka tam nav aromāta, tātad visādu lieku un jakobi kaitīgu piemaisījumu. mana saasinātā oža šorīt norādīja uz šī solījuma tukšumu. ir tam šampūnam aromāts, tāds izteikts PVA līmes aromāts. |
|
|