| |
[30. Jul 2012|09:58] |
vakar vija vētra pūta baltu šeizi pār manu ogļu pannu, uz kuras balti sapūstās oglēs samelnēja mani mīļie dārzeņi. salēju ar eļļu un pusi pampelmūža sulas, samalu piparus pāri, piedzēru baltu vīnu, kas, kamēr vēl nebija atdzisis, tika vēsināts ar gadsimtu veciem ledus kubiņiem iz saldētavas. nepatīkami, bet tā ledusskapja smaka glāzē pazuda kā nebijusi.
pēcāk sēdēju lieveņa mēbelēs, skatījos, kā lielām lāsēm tiek pīckota liepa pie vārtu staba, vilku smalko tabaku un glāstīju suni. coco bija diezgan noraustījusies no vētras rāvieniem leņķu ielā, bet, nonākusi manā klēpī, pārvērtās par narvesena rotaļlietu. braucīju viņas muskuļotās kājas, bužināju pakakli, ar pirkstu galiem liegi pakasīju viņas tvirto vēderu un lēnā garā pārliku, kurš no mums abiem īsti ir glāstu adikts, es vai viņa. skaidrs, ka coco pametīs skrimšļotu kauliņu, lai varētu tikt siltās plaukstās, bet no otras puses, pieskaršanās tīksmē atslābušam ķermenim ir ne mazāks kaifs. tad piezvanīja vecākais brālis un parunājāmies par attiecībām cilvēku starpā. mēs šādus topikus ar viņu nekad nebijām cilājuši, jāatzīst. kaut kad sarunas vidū viņam prasīju, kas tev tur par trokšņiem? ā, es te ūdeni norāvu. izklausījās gan pēc kaut kādas reiva pārtijas. |
|
|