| |
[14. Jul 2012|10:09] |
Kad biju iemācījies staigāt, kā stāstīja mama, man esot bijušas līkas kājeles, un pakaļa gājusi teju pa zemi. Mūsu Pumpuru vasarnīcas dārzā es mēģināju noķert vecāko brāli, kas šī iemesla dēļ diez ko nesekmējās. Tad es pakritu uz tās pašas smagās pakaļas, un, dusmās rēkdams, plūcu zāles kumšķus un metu tos tajā virzienā, kur bija aizbizojis brālis.
Nu, lūk. Šorīt pamodos, lai konstatētu, ka (sirds, es no tevis atpalieku) divi man mīļi cilvēki ir, bļaģ, sukas nahuj. Nezinādms, kā lai citādi menedžēju savas fakinās dusmas, es jums metu pakaļ zāles kumšķus. Vismaz tos. |
|
|