| |
[22. Maijs 2012|14:33] |
lecot uz riteņa, šorīt uzķēros ar saviem zemā šekuma šortiem uz sēdekļa no aizmugures un nespēju pārspraukties pāri. bet abas kājas jau pedāļos. šādā rakā veicu kādus desmit metrus, kad ar palielu graboņu pa pusei nožāvos. ne tā, ka pavisam. bet ne arī nolecu, kā pieklātos. uz ceļa iekšpuses tagad zilums. man, kam zilumu vispār nemēdz būt. ā, nu pāris reizes, bet tad nu kaut kādos mīkstumos un pēc kādiem nejaukiem varas darbiem.
vakar, mijkrēslī aizminos palūkoties, kas notiek veloceliņa berģu galā. berģi pienāca pārāk ātri, tad nu nākamais miests bija kaut kāds upesciems vai upeslīči, bet arī tur ričuks nemetās apkārt. langstiņos ceļš izbeidzās un sākās šoseja, kas vairs nešķita neko jauks fons. uzpīpēju smaržīgo tabaku langstiņu autoostā, minu atpakaļ. berģos paņēmu mežā, ezera virzienā un caur pāris pļavām nonācu pie bruģētas maliņas ar metāla sēdekļiem. vardes dziedāja, rīgas pusē zibeņoja, piekāpa viens čalis ar alu un stāstiem par apkārtnes jaukumiem, uzpīpējām smaržīgo tabaku. tāds lāga un sakarīgs čalis, ierakstījās ainavā perfekti, ārieša tips, melnās biksēs un melnā pletkreklā. tad zibeņot sāka diktāk, un man arī salīt diezko negribējās, minu mājup. mājupceļš vispār atraisījās mērkaķa ātrumā, pat nemanīju, kā jau griezu teikā.
brālēns sēdēja uz lieveņa, tipo pergolā, kas mums tur pamazām plaukst jo zaļa. uzpīpējām smaržīgo tabaku, līdz lielām lāsēm pienāca lietus, zibens un pērkons. izcils fons smaržīgās tabakas pīpēšanai. pāris pīpes un pašā plēsuma brīdī, kad vēji un lieti cirtās drānās, devos gulēt. nekas mani neiemidzina labāk, kā kāda fūrija, kas plosās apkārt, bet padarīt man neko nespēj. pat skotu miegazāles nevajadzēja. |
|
|
| |
[22. Maijs 2012|15:53] |
|
manam brālim šodien četrdesmit. sazvanīju viņu laivā, užavas upē spiningojošu, saulīte spīd, alus arī somā. nezināju pat ko novēlēt, kas neizklausītos pēc downgreida. |
|
|
| |
[22. Maijs 2012|22:59] |
|
Ja Coco būtu puika, viņu vajadzētu saukt par Žikivatoru. Tikko normāli ieskrāpēja kājā. |
|
|