|
5. Feb 2009|17:55 |
ainis sēdēja savā biroja krēslā, pēdu potītes savietojis uz ceļu galiem, pozā, kuru mēdz saukt par loto. viņš bija dzirdējis, ka jāiegrimst sevī, jādodas pa savu iekšējo telpu kā odisejā pa bezgalīgu teritōriju un jāatgriežas no nekurienes, nākot no pavisam citas puses. tā esot iespējams dzemdināt jēgu. bet jēga stāv pāri loģikai, ierastajam un visam citam, kas jau bezcerīgi izdilis un neiedvesmojošs. tā sastāv no pārvērtības, izbrīna un atklāsmes.
kādu laiku iegrimšana neizdevās, jo pa durvīm varēja dzirdēt, kā sekretāre pa tālruni strīdās par tāmēm. ilgi gan tas tā nepalika. viņa, papēžiem klabot aizgāja, bet visā stāvā iestājās klusums. klusumus atbalsojās kaktos. kakti atbalsoja klusumu un rija laiktelpu. laiktelpa pārklāja plīvuri pār aini, un ainis sāka projicēt visumā.
visums sākumā bija diezgan šaurs, tika veikta sarkaniem bumbuļiem polsterēta ieeja. tālāk turpinājās eja, kuras malas krakšķēja, trah trah. uz mirkli ainim samisējās iegrimšana, jo viņš sāka domāt līdz. domāt nedrīkst, to ainis bija ielāgojis. |
|