| |
[10. Mar 2010|10:51] |
|
mans šīrīta sapnis beidzās ar to, ka es bez lielām sāpēm kaut kādā krogū vecrīgā samaksāju 600 latu rēķinu. maksāju ar karti (man tur, tātad, bija tik daudz naudas, tā vienkāršiem ikdienas tēriņiem). bet citādi - neko jau īpaši nedzīrojām - iedzērām kaut kādus alus ar kaut kādiem ķiploku grauzdiņiem vai tamlīdzīgu šaitu. |
|
|
| |
[10. Mar 2010|15:46] |
atceros, skolā klasesbiedros mums bija gan kalniņš, gan pakalniņa. tādējādi tīri dabīgi atvasinājās vecais anekdōts:
- ko vēl var novilkt no plikas pakalniņas?
- pliku kalniņu. |
|
|
| |
[10. Mar 2010|22:34] |
|
es gribētu atkal tā, ka nākamajā rītā pēc ierašanās un juceklīgas viss-tik-garšīgs,ka-ne-no-kā-pat-kumosiņu-ne ekskursijas dīkā pagaidu vientulībā varētu iziet uz blakus ielā pamanīto tirdziņu pēc melones. zināt tikai tik daudz, cik pavaicāt "cik tas maksā?" un vienlaikus nezināt neviena skaitļa vārda. |
|
|
| |
[10. Mar 2010|23:36] |
|
ķimēras pēdējā ieraksta linkā atradu vēlvienu linku uz video. paldies! toms veits (divkārtējs latvijas čempions orientēšanās sportā) dzied dziesmu no nedaudz senākām dienām. teksts tāds kā zilajā lakatiņā - toreiz es ticēju mīlai, es ticēju laimei un tev (tobiš sev), klausoties atcerējos, ka zinu taču tos vārdus no galvas, ka toreiz ir arī šoreiz un visas ņemtnes ir sīki žagariņi, kas vizina sudrabiņu, manis pēc kaut ķibeņi feņi. enelpī vārdiem izsakoties, tā enkura smagumu es parasti aizmirstu, un tad nāk šādas reizes, kad atceros. |
|
|