| mājas dzīve |
[6. Jan 2010|09:54] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Peteris Vasks – Muzika Aizgajusajam Draugam | ] |
mana dzīve ir kluss veltījums tālajai gaismai. mūzika aizgājušajam draugam.
es esmu tik pat nepraktisks kā krēvics, jo ja nu pēkšņi, es arī neprastu noregulēt radiatorus. es te iedomāti jājos ar neesošu guļamistabas durvju atslēgas mehānismu un veciem karstā ūdens skaitītājiem. es neganu rokā pa pasauli savu naudu, un vēl man atņems biezdarbnieka statusu, jo es, šķiet, esmu palaidis garām to momentu, kad man tur bija jāiet atrādīties. tas no tā vaska, tādēļ. |
|
|
| |
[6. Jan 2010|09:57] |
|
nē. es esmu cauras siles kapteinis, kam pa visām šķirbām tipēs gāžas flegma, bet vaska, lai tās visas aidzrīvētu, nepietiek. bļāviens, te kaut kas ir jādara. |
|
|
| cenšoties būt asprātīgs |
[6. Jan 2010|11:03] |
|
varētu ieurķēties pašā galvenajā no globālajām mūzikas datu bāzēm un pārdēvēt tās vaska fantāzijas par frustrācijām. |
|
|
| |
[6. Jan 2010|11:58] |
|
Stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, nošķiebtās pastalās. Ē, viņš ir liels maita… Viņam lieliski patīk, kad skolotājs viņam saka:”Labi, labi!…”Tad viņš acis vien mirkšķina. ”Kāpēc?…”Cibiņš domāja, “kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr viņš dabū zilu aci vai kamēr viņam tek asinis no deguna?…” |
|
|
| |
[6. Jan 2010|20:46] |
|
īstais štokbirģeru laikmets iestāsies, kad bez tradicionālajām disciplīnām mājās sāksim brūvēt visādas kūkas, ķīseļus un sarežģītākus desertus (līdzšinējais klasiķis 'tira mi su' neskaitās, tas nav grūšāk par omleti). pieļauju, ka arī saldā desa nav neko sarežģītāka, varbūt pat vienkāršāka, bet mēs te šovakar viņu baigi sagribējām. tā, ka wu noliedza turpmāku diskusiju tās sakarā, jo tas darot viņai gauži. un pirkt kaut ko tādu jau gatavu servēšanai mēs netaisāmies. |
|
|