| |
[27. Feb 2009|14:46] |
atceros, kad savulaik atgriezos no vāczemes, mans goda mundieris bija luftwaffen parādes formas frencis ar brutāli norautiem uzplečiem (uz pleciem bija to vietā bija palikuši caurumi). toties pogas uz salīdzinoši smalkā tumšzilā auduma spoži mirdzēja pilnīgi visas. to frenci es nospēru.
tolaik maisījos tādā vidē, kur dažādu uzdzīves elementu jūklī mantas mētājās apkārt biezā slānī, valdīja pilnīgs sociālisms un kaitinoša privātuma robežu neesamība. visi lietoja viens otra mantas, un tā kā šis tas ar ūdensgaliem pazuda arī no maniem praktiskā latvieša materiāliem, šo iztrūkumu uzdrošinājos segt no citur pieejamajiem resursiem. frenci, kuru uz mūsu apdzīvotās savrupmājas priekšnama viesu pakaramā bija atstājis karājamies kāds aktīvajā karadienestā iesaukts jaunēklis no bonnas, kurš bija ieradies pie mums piedalīties pasaku varoņu ballītē, iesākumā ar viltīgu aprēķinu pārkāru citā vietā, bet pēc tam, kad jau 2 nedēļas neviens nekādu brēku nebija sacēlis, rūpīgi salocītu nobēdzināju manā dembeļa komplektā, iekš kura atgriezties tēvzemē - saulē samiegtām acīm kāpt laukā no līnijbusa centrāltirgus apkaimē, lai konstatētu, ka jaunākajam brālim ir aplam paaugušies mati, bet citādi viss pa vecam; aizsmēķēt veiklu pirkstu uztītu cigareti un caur valūtas maiņas punktu doties izsaukt sagaidītājiem dzērienus kādā lētā vecrīgas krogā uz grēcinieku ielas.
rīgā todien bija marts vai pirmās aprīļa dienas. man plānajā frencī sasodīti sala, bet es neko - tēloju londonas metro reiz noskatīto klerku tipisko meteoroloģisko indiferenci - aptinu šalli un uzvilku cimdus, sacīdams, ka, nē, viss kārtībā.
toties dienu iepriekš, kad pa heinholzwēga nama vārtiņiem izvilku savu koferi virzienā uz bismarka, ļenska un gausa pilsētas dzelzceļa staciju braucienam uz hanoveri, pēc tam tālāk uz austrumiem, atklāju, ka sasodītā frenča kabatā acīmredzot vēl citu roku rūpīgi nozūmēts the smiths 'strangeways, here we come' kompaktdisks ar tā kādreizējā īpašnieka pašrocīgu marķējumu 'fiedler'. atpakaļ neskrēju, tā ir slikta zīme.
tā diska man arī vairs nav - reiz aizgāja malkasceļus kaut kur alūksnes pusē. lieku galvu ķīlā, ka tas tagad mājo kaut kur minesotā. atceros tīri labi, kam toreiz to neatprasīju atpakaļ. par praķi man ziņu vairs nav. varbūt teikā palika. varbūt vēl pirms tam aizceļoja uz kādu provinces nostūri un tagad vietulīgs karājas kādas laukumājas verandas kaktā uz nagliņas. |
|
|
| |
[27. Feb 2009|17:52] |
šīsnedēļas reālitātes ir bijušas tik intensīvas, ka ciba ir palikusi visumā puslasīta.
man ar nav laika iekavēto sadzīt.
vēl šeitanpat vēlējos piefiksēt to mirkli, kad man beidzot pavisam droši sašķitis, ka drīz varēšu sākt nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem jebkurā dienas laikā, kad vien man tas ienāks prātā, lai kaut kad maijā, kas aizlaidīsim uz jūru, izietu pludmalē ar gana trenētu presi, plecu un krūšu muskulatūru un bez tiem liekajiem pārdesmit kg, kurus, ja nekā citādi, tad vismaz derētu no taukiem pārkačāt kādā augstvērtīgākā materiālā.
šie mūsu pēdējie mēneši pirms iekrīzēšanās jāpavada koši. kīno, lielpilsēta un literatūra, kvalitatīvs gultas režīms un augstvērtīga performance virtuvē, kuru tad es varētu darbināt uz tirgū īpaši atlasītiem izejmateriāliem. katru dienu. |
|
|
| |
[27. Feb 2009|22:16] |
mana grapas glāzīte ir ievērojams fenomens. pudelē pirmīt vēl šlankājās tāds diezgan godājams status Q, taču, tiklīdz sāku tecināt, tā iztecēja viss, un no glāzītes malām vēl pat kādi pāris mm pieklājībai atlika.
tad nudien nav brīnums, ka tā pudele izlakusies pāris nedēļu laikā. un neba nu es te katru vakaru pie grapas ķeros.
t.i. pavisam noteikti tā žūpa glāzīte vismaz pusi nolok pati,
bet man atliek tas, kas atliek. |
|
|