| |
[6. Feb 2009|16:39] |
| [ | Patlaban klausos |
| | postcards from italy | ] |
šajās pāris dienās, kurās no manis ir atskanējušas pāris neartikulētas piezīmes, izsaucieni un citi -ieni, patiesībā ir bijis gana daudz visādu piedzīvojumu. no mūsu mājas šodien atklanījās pēdējo laiku jaukākā viešņa, bijām teātrī (lai konstatētu, ka teātris no visas kultūras produkcijas pēdējā laikā spēcīgi uzurpējis priekšroku. ok, tiesa, jau arī tik tātdēļ, ka mani visbiežāk lūdz rsvpēt tieši teātra dēļ). uz skatuves pirmajā izrādē bija "sviests riepās". pirms tam lasījām anotāciju, un tas rosināja tik vien kā atziņas par mākslas faktu apskatnieku kopīgajām nelāgajām iezīmēm visā pasaulē - proti, piesēšanās pie datora, lai uzrakstītu savas domas, bet tās izrādās tik juceklīgas un tik banālos jēdzienos tērptas, ka rakstiskā formātā dzimst neuzrunājošas.
te piemērs: "spettacolo fatto di piccole e grandi storie in cui la fantasia disegna situazioni, casi e conflitti dove i personaggi si impongono con forza in una visione drammatica e umoristica. Sono personaggi condannati ad una solitudine senza riscatto e destinati a soccombere al codice squallido e inquieto di una società priva di ideali." nav runas, ka nekā no te minētā uz skatuves nebija, turklāt, ja arī bija, kas ar šo vispār domāts, kā tam bija jāizskatās un kur slēpjas šo blēņu scēniskās eksistences attaisnojums? kā pasaulē būtu trūcis, ja autors tā vietā lai sevi radoši mocītu, būtu vienkārši aizgājis iedzert alu.
mēs sēdējām pirmajā rindā, izstiepuši kājas un, lai neaizmigtu ik pēc brīža viens pie otra pieliecāmies, lai iečukstētu ausī, ka baigais sūds, vai ne? jā, baigais sūds, tieši tāds pats kā tas apraksts, kuru mēs mēģinājām izburtot pirms gaismas izdzišanas. pametu sekošanu saturam un pamazām atcerējos lielāko daļu kaplacis sniegto aprakstu par aktiermākslas studiju finesēm un prakstiskajiem vingrinājumiem, lai kostatētu, ka izrādes prīmai šīs disciplīnas ir vai nu izpalikušas, vai sarūsējušas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenāla mitrajā kaktā. vēl piebildīšu, ka domājot šīs zemiskās domas, atcerējos vienu no latvju jaunās mākslas projekta aprakstu, kuru pirms mēneša lasīju un nodomāju, ka šādu ūdens gabalu autori ir introverti āgsti, kuri rakstīt māk, (t.i., skaļi klabināt klavieri), bet komunicēt nē. un pēc tam žēlojas, ka sūdaina dzīve, neaptēstie vadmalas valkātāji, pastalnieki, blie.
otrs gabals tajā pat vakarā bija baigi ok. iesākumā mēs pat sataisījāmies atņirgties, tādēļ, pārsēdāmies ne tik uzkrītošā pōstingā. bet te viss bija kulē. babulis pastāstīja indijas mitolōģiju (tipo, viss bija tā), un tad es stūrēju mašīnu mājās, gandrīz to nošķildams viale trastevere industriālājā galā pie restorāna "staraja meļņica".
bet šodien, bet šodien paprjataļisj suki v akoški otģeļnih kvarķir, tie mani negulētie vakari un naktis ar miegu 3 stundu garumā, kurā ir mēģināts izelpot nomodā izdzerto vīnu. līdz beidzot piedzīvoju skaistu darba nedēļas izskaņu, dodoties pastaigā pa viale bruno buozi visā tās garumā. es biju skaisti tērpts. manu kurpju ādas zoles skanēja pa trotuāru. vienubrīd es pat sajutos kā kīnomākslinieks taču jau kādu mirkli vēlāk arī kā nepiederīgs tūrists, un man kļuva žēl 4 diezgan dumji pavadītu gadu, kurus ļoti labprāt vēlētos restartēt un izdzīvot no jauna ar tām zināšnām, kuras man ir tagad. ironiska galu galā patrāpījās viena smōltōka sesija ar tajā direktōru barā, uz kuru soļoju pa buoci aleju, iemldījušos itāļu vēstnieci jaunzēlandē, kas nupat bija atgriezusies no sava termiņa. šo tipu vidū, kaut arī daždien dzīvoju veca suņa identitātē, allaž jūtos kā dēls nolaizītām lūpām. ak tad četrus gadus te jau esi? esi kļuvis par romieti? / jā, patiktu jau tā domāt, bet godīgi - te būtu jāiegulda visa dzīve. / dzīve? septiņas paaudzes zem kopīga jumta (tāda kā romiešu laipnība - piedēvēt tev, barbaram, laurus, kas tev nespīd vēl 6 paaudzes vismaz, ja mani jelkādā apstākļu kombinācijā reiz varētu uzdomāt kā pirmo.)
es atriebos vēlākā dienas stundā, piekāpdams pie neapoliešu sarto, kas piegriezis visas manas bikses manam kāju garumam, un kādu brīdi abi priecājāmies par manu nedēļu veco pirkumu - nu saki, vai nav vienreizējas šīs bikses, patausti audumu, un cik skaists tas strīpojums, galīgi nemanāms, bez tā gan nebūtu nekāda skata, nē-nē, pelēki audumi reti mēdz būt tik lieliski darināti. nu tad mēram, mēram.
Pienāks vēl siltākas dienas, un tad es izvilkšu no kastes tās otras bŗūnās kurpes, pievilkšu kādu glītu kreklu un pelēksārto šlipsi. tad man vēl piestāvētu cigārs. vienīgi smēķēt esmu atmetis, che peccato. |
|
|