| |
[14. Dec 2008|02:23] |
|
gribēju uzrakstīt, ka draņķīga melodrāma tas armēņu slaktēšanas gabals. bet nu lai paliek. nožēlojami, ka holokaustu iekš kino attēlo spēcīgi un profesionāli, bet visādas šitādas kaktu tautiņas savus stāstus kaut kā iemudžina iekš pupu mizām. |
|
|
| |
[14. Dec 2008|15:50] |
t.i., es gribēju teikt, ka šodien no savas mūzikas mapes izmetu apakšmapi ar nosaukumu depeche mode, kuru nesaprotamu iemeslu dēļ biju ieviesis, un tā arī ne reizi nekā no tā nenoklausījies. ja nu vienīgi kādu aizvēsturisku gabalu ar nosaukumu black celebration. taču arī to tikai tādēļ, ka tur tāds viens atmiņu elements ar to saistāms.
izmetu un nodomāju, ka kopš 80/90 gadu mijas atsevišķās nostādnēs nekas daudz nav mainījies. |
|
|
| |
[14. Dec 2008|21:08] |
bijām pēc slēpēm, piemaksājām pa apaļam euro par pāri un dāvanā saņēmām pa slēpju somai. tāds, lūk, patīkams atgadījums no patērētāju dzīves. un visas sasodītajā campo felice iegūtās švīkas arī kā ar roku aizglaustas.
tad vēl patīkami bija apēst reņģes tomātu mērcē uz lāču rupjmaizes rikas. ēdām divatā ar wu. tīri vai kā kādu rituālu veicot - sadalījām bundžā esošos liemeņus un kādu mirkli vēl ar tiem manevrējām, lai labāk nosedz maizes virsmu.
bet vakariņas vēl būs. pēc 5 min, no krāsns vilkšu laukā vienu no mūsu klasiskajiem brīvdienu ēdieniem, kas man, jāatzīst jau nedaudz noriebies (orate al forno). tiesa, reņģes tomātu mērcē antipastu stāvā bija diezgan oriģināls gājiens, lai vismaz vēl šodien nesāktu žēloties par stagnāciju.
(vīns - 2006 gada grillo no mazzara delle valle pierobežas vīndarītavas, 13̊; pēdējais šīs kastes pārpalikums) |
|
|
| |
[14. Dec 2008|23:57] |
no šejienes
Lai kā cibiņu nebarotu, viņš tik un tā piedzersies.
|
|
|