| Par tautas tiesībām atlaist Saeimu |
[30. Jul 2008|12:29] |
1) Postulāts, ka tauta ir dumja un vēlreiz ievēlēs šitos pašus kraukļus, protams, apšauba šāda referenduma lietderību, taču tāpat tā apšauba nākamo vēlēšanu nepieciešamību – ļausim tak cilvēkiem strādāt, nevajag raut laukā iepraktizējušos cilvēkus no viņu darba vietām, jāļauj strādāt, jāliek pašu savārītie sūdi arī izstrēbt. Un ja ļausim cilvēkiem izraudzīties nākamo Saeimas sastāvu, defaultā stulbuma sistie tak visu salaidīs grīstē, nekas nemainīsies, nav vērts, visi brīvi...
2) Valstī, „iespējams”, ir krīze – un ne jau funkcionāla (uz ko oponenti mēģina sašaurināt krīzes jēdzienu), kad Saeima nespētu pieņemt lēmumus, budžetu, apstiprināt valdību, kad valdības lēmumi saeimā neiet cauri utt. Šīs te funkcijas rullē ar gāzi grīdā. Krīze slēpjas faktā, ka viena lielas daļa iedzīvotāju (iespējams) nespēj saskatīt Saeimas un valdības darbā savu interešu pārstāvniecību – gluži otrādi – tādu diezgan aktīvu darbošanos pret. Tas, ka referendums ir ierosināts, jau ir gana nopietns signāls, ko ņemt vērā, savukārt balsojums parādīs, vai šos te visus „iespējams” nevajag vākt prom.
3) Politiskais dialogs ar sabiedrību pie mums aktivizējas tikai pirms vēlēšanām. Kā var nesolīt – izcili debils, bet realitāti atspoguļojošs sauklis, un ar to arī šis dialogs izbeidzas. Salīdzinājumam Itālijā ir vērojamas citas politiskās tradīcijas – te deputāti un senatori ledainu roku pie riekstiem jūt nepārtraukti. Un pat ja Itālija nav nekāds paraugs, gluži otrādi, - tomēr te salīdzināt vēlētāju politiski aktīvo daļu ar piemīztu skudru pūzni un parādīt „sveicienu dienesta biedriem” nozīmē zibenīgu politisko nāvi. Par Z-Eiropas tradīcijām nemaz nerunāšu, jo pēdējie gadi ar esošo politisko eliti mūs patiešām ir padarījuši par vistālāk uz ziemeļiem novietoto Āfrikas valsti (širmju sacelšanās laikā vācu prese lietoja terminu „Kalvīša režīms”, un es to patiešām ņēmu ļaunā). Turklāt pa šiem mēnešiem mainījies nav itin nekas, izņemot formālas izkārtnes.
Garantēta deputāta pakaļas salipuma ar sēdekli neaizskaramība uz visu Saeimas sasaukuma laiku neveicina politiķu atbildību par saviem vārdiem, darbiem un vienu saskaņu ar otriem.
4) Es īsti neticu, ka referendums izdosies un jo mazāk man šķiet, ka tagad katru gadu visi metīsies parakstīties, balsot un tad no jauna vēlēt. Tik optimistisks tautas politiskās aktivitātes vērtējums ir no demagoģiskās fantastikas apcirkņiem. Kaut arī te sava loģika noteikti ir – jo dziļākā bedrē nolaižas visi valstiskās labsajūtas rādītāji, jo tauta politiski aktivizējas. Un otrādi. Turklāt, šādas piektā gada situācijas, kā mēs to labi zinām, gadsimta laikā ir nobriedušas tikai pāris gadījumos, kas pierāda, ka vajag prast cilvēkus tā pamatīgi nokaitināt, lai viņi būtu gatavi aut pastalas iziet ielās vicināt cirvjus. Vienkārši tāpat sporta pēc nekas nenotiek, bet jukušo procents mūsu valstī ir normas robežās, ko pierāda fakts, ka neviens no radikāļu grupējumiem līdz šim vēl nav spējis savākt pat minimālo balsu skaitu lai tiktu jebkādās pārvaldes struktūrās.
5) Un vēl – protams, latvieti, kurš acis izvalbījis jau kuro gadu „nepadodas”, vajag nobiedēt ar ļaunajiem krieviem, kas nupat metīsies ar pseidoprasībām un aktivitātēm sabotēt politisko procesu un tērēt budžeta līdzekļus. |
|
|