| par apģērbu |
[12. Jul 2008|01:05] |
man ir tāds pats krekls. un līdzīga cepure tādā gan kā haki krāsā, ar uzrakstu LA. kad mācījos vācijā, man viņu iešķieba viens tips (Knopel*), kurš bija LA pabijis kādā tur akadēmiskā apmaiņā. tas bija pirms 12 gadiem. mēs ar viņu mitinājāmies vienas mazītiņas koka mājeles otrā stāva blakus istabiņās. cepure ir nobružāta un ar nodeldētu nagu. izskatās akurāt tāpat, kā lielākā daļa to smalko vintage izstrādājumu, kurus par naudu pārdod smalkos veikalos. burti L un A uzskatās kā pašrocīgi izgriezti no vecām biksēm un piešūti pie cepures. nags ir kādu nieku garāks par mūsu platumos nopērkamu beisbola cepuru nagiem. to cepuri neesmu jau kādus gadus valkājis, bet man tā ir līdz, un nupat, raugoties uz šo fotoattēlu, ienāca prātā, ka es to varētu atkal pasākt valkāt.
tā ar pāris korekcijām, šādi es iztēlojos kādu kadru, kas varētu tikt uzņemts nākamajā nedēļā.
par suni ir tā - visās salās, kur līdz šim esam bijuši - procidā, ischiā, capri, nja nav pārāk daudz, arī sicīlijā mums viens tāds piesitās - rižais suns, kuru nokristījām par suņo rižu. procidā bija viskošāk - suns (vēlāk izrādījās, megija vārdā) mums skaisti ierādīja vienā žogā caurumu, pa kuru mēs tikām uz tiltiņa, kas savukārt veda uz vienu mazāku aizliegto saliņu ar pamestu rustico 2 stāvos, kam skaisti flīzētā pagrabā vēl glabājas pagalam antīka olīveļļas spiede. ceļi tajā salā ir aizauguši un pa malām kārstās tādi īpatnēji pundurozoliņi, savukārt salas galā, kas beidzas ar iespaidīgu klinti, uz tās uzbūvēta eremitāža, kur ģimenes melanholiķim patverties un rakstīt romantisku dzeju.
-------------------
* Kad Knopels bija knapi piedzimis, vecāki viņu nodēvēja par Konstantin. Un tad tādā sadzīviskā kārtā pasāka dēvēt par Konstantinopel. Viņa divus gadus vecākais brālis, savukārt mēģināja vecākiem turēt līdz, tak mazulim tās kultūrbagāžas pamaz uzkrājies un neko vairāk par Knopel viņš izšvipstināt nespēja. Tā viņam šis vārds pielipa.
Pēc visa viņa lepnuma - LA brauciena, kādas nedēļas pēc ziemassvētkiem un silvestra, kad visā civilizētajā Eiropā sākas karnevāla sezona, mēs visi gatavojām mūsu savrupmāju ziemas ballei. Bijām nolēmuši to veltīt pasaku tēmai. trīs no mums meistaroja karkasu pūķim, kas vēlāk tika piepūsts ar putu materiālu un nokrāsots zaļš. Knopels sēdēja pretējā kaktā un no sudraba papīra grieza zvaigznes, ko piestiprināt pie griestiem. M. von Treskovs, atpūšoties no pūķa taisīšanas, pienāca viņam klāt un teica - klau, Knopel. lūk, cik tev ir gadu, divdesmit seši? nu padomā - citi čaļi tavā vecumā, jurisprudences speciālisti, gluži kā tu, tagad londonā, tokijā, frankfurtē veic miljonu darījumus, bet paskaties, ko dari tu? Griez zvaigznes...
Citreiz pēc kopīgiem sirojumiem mēs naktī klausījāmies u2 zooropas pirmās pāris minūtes, atlikām atpakaļ un atkal klausījāmies, citnakt savukārt, atklenderējis no nez kādiem jēriņiem, viņš ievilkās manā istabā, piemīza izlietni, tad norāva manam gulošajam stāvam segu un izbrīnījās ka es guļu kails. jo viņš, kā jau godājams reinzemietis no bonnas arī uz nakti attiecīgi ietērpjas. kad viņš no getingenes pārcēlās uz lozannu, viņš man atstāja šo cepuri, vienu melnu tauriņu un vēl kaut kādu štruntu, kas tagad gājis zudumā, un es ar vairs neatceros, kas tas īsti bija. |
|
|