nu tad ko. jau otro dienu virs 30. speciāli noēnotais balkona termometrs vakar rādīja 35. vakariņu galdu tādējādi tika nolemts klāt istabā, jo tika konstatēts, ka tur esot nedaudz vēsāks. pie galda sarunājāmies tikai mēs ar kvkznu, wu ēda klusējot, bijām sakasījušies pa „mēra sajūtas” tematiku.

vakariņās pasniedzu dārzeņu risoto. atceroties rītapusē pamanīto, ka ‘peperoncino al’olio alla calabrese’ savā nedaudz nošķipelētajā burciņā tā kā sataisījies uz ziedēšanu (jo tīrs, bez krāsvielām un konservantiem), tika no šaubīgās virskārtas attīrīts, un galu galā diezgan pamatīgi aizdarīju ar to savu ēdamo. man tīri labi iet pie dūšas tādas pikantas štelles. tieši tādēļ jau es viņu biju arī pagādājis - no visiem citiem visas Itālijas kontekstā šamais turklāt ir izslavēti visasākais. tad nu pēc vakariņu ēšanas pat balkona krietnie grādi šķita kā jauka vakarvēsma.

otrkārt – fakts, ka vakar ar tiem pipariem nedaudz pārspīlēju, pamatīgi atkodās vēl šorīt. līdzīgas pieredzes adepti sapratīs, par ko runa.

kā stāsta kalabrijas pakalnēs augušie, šie mazie zvērā asie pipari tiekot audzēti veseliem laukiem un tos dod iekšā visvisādos ēdienos, tādēļ Maigoņiem un Maigām tur tā dzīve tāda čābīga varētu izvērsties. lūk kāda aina nav retums – zemnieks, iedams gar savu peperoncino audzi, laiž roku pār zaļajiem zariem, kuros bezgala dekoratīvi veseliem čemuriem sārtojas nelielas un stingras piparu pākstis. tad vienu, kas izskatās visas pārējās gana reprezentējoša, noplūc un iemet mutē. kārtīgi sakošļā, tad izdara secinājumus, vai šogad labs gads vai – nu tā.. cosi, cosi..

nu, un nākamajā reizē, kad slāj garām, paķer uz zoba vēl kādu – ja nu saulainās dienas visu vērsušas par labu.