Par spīti skaistajam rītam, sākuma bilance vēl pirms mirkļa šķita negatīvākā pa ilgiem, ilgiem laikiem. Čakars ar apdrošinātājiem par kasko (+ remontdarbi, kas nozīmēs, ka kādu laiku būsim bez autō + gan jau kaut kādi izdevumi), rīgā mājas pārvaldnieku strīds šķiet izgājis kādā no finiša taisnēm, tikai debilā īrniece tagad apkures sezonas beigās paziņo, ka visu ziemu nav bijis apkures un nupat kā atslēgts arī siltais ūdens (+ visu laiku nākot ierakstītas vēstules uz kvcna veco uzvārdu, tas nekas, ka visi dokumenti jau sen uz jauno), vobšem backgroundā ir saožama jauna tiesāšanās, par parādu atlīdzināšanu un pēc tam par naudas atgūšanu no ņergas pidāra nožēlojamā. Te tagad jāzvana, jāsunī īrniece, jāpasaka kādas rupjības vecajam wannabī mājas apsaimniekotājam, jānoskaidro, ko grib jaunais un tad vēl viņiem visiem jāuzrīda jurists.

Tam visam pa virsu šorīt iezīmējās skumjais stāsts par to, kā wu snobiskajā skolā viņai no somas nosperts viņas fencīgais atvāžamais telefōns. Tas pievienoja pie darāmo ārpusdarba pienākumu listes arī vilkšanos ar dokumentiem uz TIM, lai bloķētu telefōnu un sim karti.

Un tagad nedaudz pozitīvisma. Braucot uz darbu un lasot ziņu par to kā vecais perdelis Berdinoti palicis ārpus senāta un deputātu kameras („kreisās varavīksnes” otrs gals beidzas politikas mēslainē, es ļoti ceru), no kaut kāda jokaina numura zvana wu un sakās esot iegājusi skolas kantorī, un tur tas telefons esot stāvējis sveiks un vesels, tb ieslēgt viņu tagad nevarot, bet jāpamēģina uzlādēt, un tad...

Vismaz kāds progress.