| 7 fakti par mani, kas papildina cibas nemateriālo tautas mantojumu ar pseidonīmu "kinskis" |
23. Jan 2009|17:37 |
Esmu:
1. reiz spēlējis roskildes festivāla folkmūzikas koncertā. dziedāju, kaut ko stāstīju lauzītā vācu valodā par sauli, mūsu māti, un tad vēl citiem instrumentālistiem fonā veidoju ritmu ar šādiem tādiem sitamajiem un grabināmajiem instrumentiem.
2. (gadu vēlāk) bijis pašvaldību vēlēšanu komisijas priekšsēdis vienā no rīgas iecirkņiem. rīgas balss mani gribēja intervēt (ja tagad pareizi atceros to varonīgo kavalieru laiku, tas bija viens no šobrīd aktīvi klabošajiem cibiņiem), bet tad kaut kā laikam pārgribēja un nenointervēja. par precīzu un labi organizētu darbu saņēmu prēmiju, tb visu to joka naudu, kas man pienācās, dubultā.
3. vēlā pēcpusdienā stipri sagrozītā apziņas stāvoklī kāvies ar savu tikpat apdullušo tolaiku draugu pie LU centrālajām kāpnēm. vēl šajā sadaļā - mani divreiz uz ielas ir aizturējusi policija, lai apvaicātos, vai nevajag aizvest uz mājām - abas reizes atbildēju "nē, paldies", tomēr katrreiz tiku vests pret savu gribu, katru reizi uz citu vietu, kas nevienā no reizēm nebija manas mājas.
4. no vienas citas cibiņas ticis nominēts balvai "mūža ieguldījums studentijā" - viena epizode šī ieguldījuma rakstā - esmu ar ļenski un bismarku studējis vienā universitātē. visu šo ieguldījumu gan reiz beidzu ar diplōmu un ne sevišķi svarīgu grādu, bet tikai tādēļ ka sieva mani piespieda. šī bija patiesi kaunpilna uzvara pār sevi pašu un tēvzemes izglītības sistēmu, īsts kompromats.
5. ņemot vērā to, ka tas noticis šausmīgi reti, ar vairāku gadu pauzēm - ja savāktu vienuviet visu, kas jebkad ar manu vārdu ticis publicēts tādos īstos preses izdevumos, labākajā gadījumā mani varētu nodēvēt par pretrunīgu personību. (ja tam pievienotu vēl to, kas manis tapināts ir aizgājis ēterā bez mana vārda, tad droši prasītos diagnosticēt šizofrēniju).
6. pazemīgi vadījis ekskursiju pa romas skaistākajām vietām "kombuļu trio" radošajai līderei.
7. vairākas reizes līdz sirds dziļumiem izjutis padarītu neprātību neatgriezeniskumu. visuzskatāmāk šajā sakarā palikusi prātā rīgas Y.vidusskolas 2. stāva mazmājiņā 11 gadu vecumā piedzīvota epizōde. es stāvēju un raudzījos podā, kura rijīgajā atverē vēl liegi riņķoja skraja puta. gluži kā skatoties mākoņos un mēģinot iztēloties dažādus tēlus, es vizualizēju, kā zem šīs trauslās kārtiņas kaut kur, vairākus metrus zem manis, skolas pagrabā pa kanalizācijas vadiem savu ceļu uz daugavu bija uzsākusi mana stomatoloģiskās sanācijas lapa, kuru, gluži kā tādu uzaicinājumu uz nāves sodu, izsniedza katram skolēnam, kas tika izsaukts pie zobārsta. lavīnveidīgi mani pārņēma šausmas "ko tagad darīt? kā tagad tālāk dzīvot?" - es tricināju un smacēju savu iekšējo kosmosu ar neatbildamiem jautājumiem. es biju gatavs pārdot velnam savu bibliotēkas abonementu un ļaut, lai man līdz mūža beigām liedz skatīties hokeju, vai pat lai izrauj visus zobus, pirms tam tos saurbjot četrkārt, lai tik es varētu izburt to lapu no poda atpakaļ. es varēju solīt jebko, taču pasaule pret mani neatmaiga vairāk, kā šis baltais, saltais un nepielūdzamais santehnikas ģēniju izgudrojums.
pēc tam es bēgu - tiesa, ar brīnišķīgiem un aukstasinīgiem manevriem. es devos lejā uz medicīnas kabinetu gaiteni, taču vēru nevis zobārsta, bet blakus esošās medmāsiņas kabineta durvis. teicu, ka jūtos savārdzis un ar nopelniem bagāta astmātiķa pārliecību ļāvu izklausīt krūtis. šādam gājienam bija garantēts rezultāts - man uz karstām pēdām tika izrakstīta baltā lapa, kuru uzrādīju gan skolotājai gan pēc tam mūsu slavenajam garderōbistam. (tiesa, nepatīkamākie momenti sekoja tikai pēc tam, kad nācās atgriezties skolā, kur minētais gadījums jau bija paguvis man sagādāt zināmu reputāciju. bet es tam tiku pāri, mīļie draugi.)
p.s. mans kristītais vārds kādā senā eiropiešu valodā nozīmē dievs un šķēps. šo pašu vārdu ~skanējums~ mūsdienu inglišā nozīmē pakaļa un automašīna.
|
|