|
labs i, pietiks te dirsti par īriem. pirms mirkļa neizdevās
mans pirmais mēģinājums jūtūbā iemānīt video, ko nofilmēju tajā collegium
angelicum piektdien.
bet sižets aptuveni tāds -
benediktīniešu klosterī
ierīkotas katoļu koledžas auditorijā savākušies itālijas prezidenta vienaudži
un šādi tādi rudi indivīdi, kā arī sievas ar aspazijas frizūrām, šie visi
redzami no aizmugures, bet viņiem iepretīm sēž 5 puikas. vispirms pieceļas
kājās un sāk čīgāt vijolnieks. jau no pirmajiem vilcieniem jūtams, ka šamais
gatavo kaut kādu pamatīgāku zāģi. meldija kļūst kā jau pie īriem cakaināka un
sarežģītāka, pievienojas fleitētājs, ā nē, vispirms pievienojās garmoņists ar
tādu foršu garmošku. meldija pa to laiku kļūst vēl cakaināka - reel's aiziet otrajā tūrē. uz tā
atkārtojumu pievienojas bundzinieks un dažam labam publikā līdz ar to izpaukš
korķi. aspazijas frizūras pamazām sāk mačīties, kājas rīvēt un piesist pa
auditorijas amfiteātra (šķiet, kāds 19. gs meistardarbs), uz kura izvietojusies
publika, kā jau tādā akadēmiskā institūtā, dēļu grīdu. kad tūre sasniegusi
kulmināciju, skaņas spiediens atslābst un pāriet uz liriskāku fīlingu - šo pašu
tūri izspēlē līdz šim klusējušais fleitētājs (publika nonāk tādā kā
preorgastiskā stingumā), flauta no formas viedokļa, kā jau ierasts redzēt orķestros,
tik no koka, līdz ar to il suono davvero angelico... uz atkārtojumu pirmoreiz
šajā gabalā iespēlējas arī budzukas spēlētājs, kas no tautas izvelk kaut ko
vaidiem un kaucieniem līdzīgu. Tantes sāk staipīt apkaklītes bet rudie zēni
pliķēt ciskas. Taču te tūre mainās, un ja vēl pirms mirkļa klausītāji nolēmuši,
ka dziļāk skart vairs nav iespējams, te aplaužas un nagi iekrampējas lakoto
galdiņu virsmās, - nu trakoti aizrautīgi spēlē visi, tauta sit un klapē līdz...
pēc efektīva fināla troksnis kā rokkoncertā.
Virs skatuves vienā malā karājas krucifikss ar
pestītāja dzīvajiem pīšļiem, otrā - zemeslode ar dūju virs tās, knābī lauru
zars. Kreisā auditorijas sektora pirmajā rindā sēž milzīga auguma z-eiropeiskas
izcelsmes benediktīniešu mūks, koši baltā tērpā - pamanīju viņu jau pirms koncerta tajā telpā,
kur viesiem tika pasniegts ko uzkurināt uz oglēm - viņš, divas galvastiesas
lielāks par visiem klātesošajiem, ca. pāri par 80 gv., ar tādu kā saimnieka
skatījumu uz štelli (štellē, starp citu, viens no skaistākajiem slēptajiem
apelsīnu dārziem, kādu romā esmu redzējis), lūk, viņš sēž tā nedaudz iesāņus,
salicis rokas priekšā kā lūgšanā. tieši tā kā labās ziņas gleznās attēlo jēzus
bērna sveicējus. publika šūpojas - aspazijas, īru sārtvaidži, arī visi lūgtie ērlu
pēcteči, tik viņš kā tāda marmora skulptūra ... svēta mūziķus, vai?
un tad es pamanīju, ka viņa plaukstas pavisam
nemanāmi kustas. tās attālinās viena no otras un atkal savienojas kā lūgšanā -
benediktīnietis tik no pavirša skata šķiet kā lūdzējs bet patiesībā ritmiski
bez pārspīlētas amplitūdas plaukšķina līdz.
šajā sakarā atcerējos baltazara rusova
baltiešu hronikas, kurās sestdienu vakaru dūdošana pa ciemiem tika aprakstīta
kā izskaužams fenomens, lai tos dancojošos bastardus labāk varētu sadzīt baznīcās
(citādāk daļa nenāca, jo gulēja, bet otra ieradās pa taisno no sātanisko deju
plača).
un vēl es (aptuveni) atcerējos apolinēra
vārsmu "visus vīrus ap bakaraku, / darīja burve no mīlas trakus / pat
bīskaps, kam pienāktos skaistuli tiesāt / no mīlas bez prāta un nezin, ko
iesākt.."
pēc koncerta pa klostera vārtiem iznācām laukā
tādā pacilājumā, kā nez ko darījuši. ne ta lēkuši ar izpletni, ne ta
luminiscējošās austeres sarijušies. mājupceļā pat nespējām ieslēgt automobīļa
leierkasti. braucām, šķiet, klusējot.
___________________________
ar jūtūbu man ne nieka nesanāca, laikam tas
falls bija par lielu, bet te būs šitie paši džeki dzirdami studijas ierakstos:
http://www.teada.com/follow.mp3
http://www.teada.com/slip.mp3
http://www.teada.com/polkas.mp3
http://www.teada.com/march.mp3
http://www.teada.com/planxty.mp3
|