|
4. Jan 2009|10:00 |
vakar klausījos vienu dziesmu un vienubrīd iedomājos, ka esmu taču tik pamatīgi ansestēzējies, ka tā vienā mirklī nav situācijas vai cilvēka, kam varētu no tā patiesi un no sirds pārraidīt piedziedājuma vārdus. šo gara stāvokli varētu arī apveltīt ar apzīmējumu "nepatīkama atskārsme par paša trulumu".
ne jau tāpat vien tie ir sarakstīti, tā sausi, sakonstruēti, ar aprēķinu lai ļaudīm ņuņņu parautu vaļā. tie savirknējušies tādā patiesā frāzē, pat formulā, domājot par kādu konkrētu cilvēku, varu saderēt. šitādi dziesminieki taču tieši tā mēdz nonākt pie atsevišķām savas daiļrades pērlēm. citas varbūt arī samudrī, bet šī izklausās tā patiesi.
tad šorīt atkal pamodos un padomāju vēlreiz par saviem ļaudīm. nē, tik traki nav. no rīta esmu atgriezies kā cits cilvēks.
taču paradoksālākais ir tas, ka arī vakar man tā dziesma šausmīgi patika. pat bez adresāta vai sadzīviskas, topōgrāfiskas vai humānoīdas asociācijas. dziesma, protams, bezgala sentimentāla (tādēļ es te to nelinkošu, neblamēšos), kas mani, saknē arī lieliski raksturo, ja. |
|