|
Sliktas nojautas
un pavisam drošas ziņas, ka kāds tev apakšā rok. Jautājums, ko darīt šādā situācijā?
Piemēram, tādā budas mierā pieņemt visu, esošo, pagājušo, nākošo – nāks jauni $,
šitie aizmirsīsies? Mierināt sevi ar domu, ka visu, ko sīkā žurka ieskaitīs savā
kontā, viņai nāksies pašai rūgti apmaksāt? Vienkārši zināt to, un pat savās domās
pie tā neatgriezties un nepiedauzīties vairs.
Vai varbūt tomēr
apzināti maitāt pašam savu karmu un iziet uz tādu diezgan sicīlisku norišu
risinājumu – sak, tiklīdz kāds pamanīs tavu vājumu (budas mieru šajā uzskatu
sistēmā par tādu varētu uzskatīt), piežmiegs līdz galam. Tādēļ labāk iztīrīt
stobrus, izbuktēt bikses, uzasināt bārdas nazi un bliezt pirmajam.
Esmu šajā
rietumnieciskajā pašpromocijas sistēmā iestidzis līdz ausīm, un daudz no visa,
kas man ļauj raudzīties ar ieinteresētību paša nākotnē, ir pagalam atkarīgs no
tā, kā es šajā vidē spēju funkcionēt. Esmu arī kādreiz sēdējis kā dārzenis
teikas mājas virtuvē un raudzījies kā pār malkas grēdu traucas ēnu bari. Plašākā
mērogā uz šo posmu savā vēsturē ar pārāko sajūsmu nespēju raudzīties. Mūsdienu skrējiens
žurku ratā mani per krietni sirdīgāk. Un bez tā es nebūtu tur, kur esmu šobrīd.
Un protams, man ir vīzija par to, kur es vēlētos būt rīt.
Baidos, ka
mans agresīvais noskaņojums, visai permanents pēdējās dienās, atbildēs pats,
proti, visai pārliecinoši nosvērsies uz otru variantu.
Tam par
labu tajā skaitā iestājas vēsais fīlings, kas pārņem, šo te rakstiski reflektējot.
Būs ļaudis,
kas to spēs novērtēt. Klauss Manns nacisma sakarā teica, ka pie vainas ir
jebkurš vācietis, kurš tos $ūdus neizmīdīja pašā saknē, kad tie zīdaiņa
bezceremoniskumā atļāvās paģērēt vairāk, nekā die’s tiem piešķīris.
Sveiciens sēnēm!
------------------------------------------
Treknas mušmires saka bekām, kas
nupat pēc lietus skaisti no sūnām izspraukušās. „zavtra subbota, sēņotāji nāks,
ux rezjba bugjet...”
- „rezjba ta rezjba, a vot - jebnja
sapagom tochno bugjet”
|