| maltempo |
11. Dec 2008|07:18 |
nakts pagāja gluži kā kādā piefrontes miestā. mūsu dzīvokļa vienrūts logi šķita, ka tūliņ, tūliņ šķindēdami birs uz grīdām, jo bomardēja arvien tuvāk mājām. vienubrīd eksplozijas ugunis izgaismoja visas telpas, vienlaikus sakrītot ar tādiem grāvieniem, ka biju teju pārliecināts sadzirdam, kā dziļi, dziļi zemtelevizora bāriņā zvārojas un mālaini klakšķinās bezcerīgi neaiztiktās balzāma pudeles. viens mauciens gandrīz nobrucināja māju. goda vārds.
manu miegu un izgulēšanās tīksmi tas gan neko ļoti netraumēja. papriecājos, ka esmu čurikos, t.i., mājiņā; iztēlojos, kā būtu, ja mums tagad kā filmā būtu jārauj mugurā šādas tādas pa roku pagadījušās drēbes, lai ar līdzīgiem putnu biedēkļiem muktu uz patversmi; tad nopriecājos, ka tas tomēr nav jādara, un aizmigu atkal - dziļā un patiesā labsajūtā. klusas un mierīgas naktis tādā ziņā ir pat mazāk pateicīgas. jo klusums un miers parasti ir aizdomīgs. |
|