Citas jēgas
te ņemties neredzu, ja nerezumēju pēdējās nedēļas piedzīvojumus.
Ne gluži piedzīvojumus.
Bet tādus globālākus atklājumus personiskās identitātes sakarā. Šāda ģimeniska
sarīkojuma man šķiet nav bijis kopš brāļa kāzām pagājušajā augustā. Toreiz mēs
gan bijām Latvijā. Varētu reiz savākties un aprakstīt arī šo visai traumatisko
sarīkojumu. Atceros bija tāds dāņu režisors, dogmas īstenotājs, uzvārdu
neatceros, bet tūliņ palūkošos imdb. O! Vinterbergs, filmas detaļas te: http://www.imdb.com/title/tt0154420/
filma bija par ģimenes svinībām. Ņemot vērā, ka līdz šim uzskatīju, ka mūsu ģimene
ir galīgi izjukusi kopš kāda 2000.gada, nudien nebiju iedomājies, ka teju tik
pat sirsnīgs sarīkojums iespējams ar maniem nukleāri vistuvākajiem ļaudīm. Nu labi,
nebija jau ne uz mata tika koši kā vinterbergam, bet vienalga, atceros svinību
vietu pametis, gluži kā kaujas lauku. Un ja vien tam nebūtu tik tiešas saiknes
ar manu ikdienu, tad varētu to vienkārši „izstumt”. Un basta.
Pa to
starpu mani vecāki pabija šajā pusē, kopā devāmies uz kapri. Brālēns ar kāzās priekšā
stādīto draudzeni bija (līdzīgi kā viņa tuvākie radinieki viņš izvēlas,
manuprāt, savam rangam neatbilstoši „krutas beibes”. Var jau būt, ka es viņu vienkārši
nenovērtēju, bet nu ir pārsniegts jebkurš viņa ar-kādu-kopā-būšanas rekords. Mani
viņam gan tāpat nepārspļaut. I ne tuvu.), utt. Bet kā jau esmu minējis iepriekš,
šonedēļ es pavadīju laiku kopā ar savu krustmāti.
Visādi ir
gājis, ja jāmēģina raksturot, cik tuvi ļaudis mēs viens otram esam. Šķiet, kā bērns
es vienmēr esmu gribējis viņas klātbūtni vairāk. Varbūt tīri merkantilu apsvērumu
dēļ – viņa bija ārste, un mēdza braukāt uz ārzemēm. Un ja es viņas 70.dzimšanas
dienā tosta ietvaros teicu, ka allaž esmu bijis pārliecināts, ka no abiem
maniem brāļiem man ir bijusi labākā krustmāte (no kā vēl tosts sastāvēja,
nudien neatceros, bet krustmāte un visas viņas līdzgaitnieces, kas bija pulcējušās
ap svinību galdu, to spējot citēt vēl mūsdienās – vārdsakot začots pilnīgākais),
man prātā stāvēja tā vācu tālvadības mašīna, kuru saņemot savā sasodīti rudenīgajā
un lietainajā dzimšanas dienā, gandrīz nobeidzos aiz laimes. No otras puses,
kad viņa ciemojās pie mums, vai mēs pie viņas, bija svētki, un ne jau tikai dāvanu
dēļ.
Vēl viena
ilustrācija – vēl līdz lidostas elevatoriem es viņu uzrunāju uz Jūs. Tad palūdzu
atļauju pāriet uz familiārāku izteiksmes veidu. Viņa uz to atbildēja, ka visu
laiku neesot varējusi saprast, kas ar mani noticis, ka esmu izvēlējies tik formālu
uzrunu. Pēc pat izbaudīju iespēju, pie kādas personas vērsties kā pie „krustmātes”.
Kaut kā man tas visu mūžu bija pietrūcis.
Un vēl, to
es pat iedomāties nebūtu spējis, man ir trūcis sarunu un analīzes par dažādiem
manu senču dzīves aspektiem. Krustmāte ir vienmēr bijusi gana nomaļus stāvoša persona,
bet tajā pat laikā viņai ar visu ir bijis ļoti tieša saistība. Tādējādi mēs tā
vietā lai tarkšķētu par kādiem itāļu dzīves aspektiem, vazājāmies gar mūžīgiem
mūriem un svētbildēm, iedziļinoties nepilnu gadsimtu vecos notikumos kaut kur Līgatnē,
Cēsīs, Trikātā, Rūjienā u.c. Vidzemes miestos, pa kuriem vandījušies manas mātes
senči. Tik pa tēva līniju esmu lepns rīdzenieks jau 4.paudzē.
Vecais džungļu
grāmatas izteiciens par vienām asinīm attaisnojās pilnā mērā, neraugoties uz
gadiem, kuros mēs esam pamanījušies nepārmīt ne vārda. Tas ir paradokss, kuru
es skaidrošu ilgākā laikā. Un ja agrāk man tīri nācās izbrīnīties par faktu, ka
viņa mani izraudzījusies par vienīgo mantinieku, tad tagad jābrīnās, kā man šādas
šaubas vispār prātā nākušas.
|